14.februārī svin Svētā Valentīna dienu. Bet, kas tad īsti ir bijis Svētais Valentīns, kuru tagad dēvē par visu mīlētāju aizbildni jeb patronu?
Valentīna dienas izcelsmes vēsture, kā arī ziņas par pašu Svēto Valentīnu ir visai neskaidras un neprecīzas, tomēr zināms, ka šī diena apvieno gan Senās Romas, gan kristīgās pasaules tradīcijas.
Viena no leģendām vēsta, ka Valentīns bijis Senās Romas priesteris. Kad imperators Klaudijs II (m. ē. 3. gadsimts) secināja, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji nekā tie, kam ir sieva un ģimene, viņš aizliedza jauniem, neprecētiem vīriešiem precēties. Tas taču bija milzīgs daudzums potenciālo karotāju! Priesteris Valentīns, kas saprata šā lēmuma netaisnīgumu, nepakļāvās imperatora pavēlei un turpināja slepus laulāt iemīlējušos pārus. Kad Valentīna nepakļaušanos atklāja, Klaudijs piesprieda viņam nāvessodu.
Citas leģendas vēsta, ka Valentīnu sodīja par mēģinājumu sarīkot kristiešu bēgšanu no romiešu cietumiem. Kā zināms, savulaik Romā kristiešus nežēlīgi vajāja un spīdzināja.
Vēl cita leģenda stāsta, ka Valentīns nosūtījis pirmo apsveikumu pats sev. Cietumā ieslodzītajam priesterim esot ļauts satikties ar kādu jaunu meiteni, iespējams, cietuma uzrauga meitu, kurā Valentīns iemīlējies. Pirms nāves Valentīns atstājis viņai vēstuli, ko parakstījis ar vārdiem: \"Tavs Valentīns\" - frāzi, kas tiek lietota kā paraksts Valentīna dienas apsveikumiem līdz pat mūsu dienām.
Kaut arī leģendas mēdz uzskatīt par neuzticamām, tās parāda priestera Valentīna simpātisko, varonīgo un – pats galvenais - romantisko tēlu. Tas nebūs pārsteigums, ka viduslaikos, īpaši Anglijā un Francijā, Valentīns kļuva par vienu no populārākajiem svētajiem.
Arī domas par to, kāpēc Valentīna diena jāsvin tieši februārī, dalās - vieni vēsturnieki apgalvo, ka tas saistāms ar priestera Valentīna nāvi aptuveni mūsu ēras 270. gadā, citi apgalvo, ka kristīgā baznīca savulaik nolēmusi šos svētkus pasludināt tieši februārī, tā mēģinot piešķirt kristīgu garu pagāniskajam Lupercalia festivālam.
Senajā Romā februāris bija oficiālais pavasara sākums, un uzskatīja, ka tas ir šķīstīšanās laiks. Mājās veica īpašus rituālus - iztīrīja putekļus, un visās telpās izkaisīja sāli un kviešus.
Lupercalia festivāls sākās februāra idās, 15. februārī. Tie bija auglības un ražības svētki, ko svinēja par godu Faunam, Senās Romas zemkopības dievam, un Romas dibinātājiem Romulam un Remam.
Festivāla sākumā Romas priesteru ordeņa Luperci biedri sapulcējās svētajā alā, kurā, kā vēstīja ticējums, vilcene jeb Lupa bija uzaudzinājusi Romas dibinātājus Romulu un Remu. Priesteri vispirms ziedoja kazu, kam bija jānodrošina ražība, un suni, kas simbolizēja šķīstīšanos. Tad zēni sagrieza upurētās kazas ādu sloksnēs, iemērca tās asinīs un tad viegli pātagoja ar asiņainajām sloksnēm gan sievietes, gan labības laukus. Romiešu sievietes neesot baidījušās no šīs pieskaršanās, jo tā nodrošinājusi lielāku iespējamību nākamajā gadā kļūt par māti. Kā vēsta leģenda, vēlāk svētku laikā visas Romas jaunavas ievietojušas zīmītes ar saviem vārdiem lielā urnā. Tad katrs pilsētas neprecētais vīrs izvilcis no urnas zīmīti ar kādas sievietes vārdu, tā izveidojot pāri nākamajam gadam. Šie nejauši izvēlētie pāri itin bieži arī precējušies.
498. gadā pāvests Gelasijs pasludināja 14. februāri par Svētā Valentīna dienu. Romiešu \"pāru loteriju\" pasludināja par nekristīgu un aizliedza ar likumu. Vēlāk, viduslaikos, 14. februāri uzskatīja par \"Putnu pārošanās dienu\", tā piešķirot Valentīna dienas idejai papildu romantiku.
spokos pat šai dienai pa godu ir sava kategorija!
