Viņi satikās pavisam nejauši. Bija tumšs un lietains oktobra vakars, kad viņi gāja pa ielu. Tie gāja viens otram pretim, nemaz nenojaušot to, kas drīzumā notiks.
Viņi satikās pie kādas mājas stūra. Saskrējās... Viņš nokrita, bet viņa tikai atkāpās. Viņš bija nikns, jo, dubļos sasmērēja savu jauno uzvalku, kas gan bija viņa vienīgais, bet tas nav svarīgi. Tātad, viņš piecēlās un grasījās vienkārši iet tālāk, bet tad pamanīja ka viņa klibo. Skatieni satikās un viņš ieraudzīja viņas acīs neaprakstāmas skumjas. Skumjas par to, ka viņa tikusi padzīta.. Viņas iepriekšējā mīlestība bija aizbraukusi uz neatgriešanos un pametusi viņu vienu šajā nežēlīgajā pasaulē.. Viņš, brīdi apdomājies, aicināja viņu sekot, un, viņa sekoja.
Lietus abus bija izmērcējis līdz kaulam. Viņi iegāja viņa mājās. Viņa nekad nebija bijusi šinī rajonā, nekad nebija redzējusi viņu, bet nez kapēc nebaidījās.. Laikam jau viņa saskatīja viņa acīs līdzīgas skumjas.
Viņš iededza kamīnu. Kad abi bij sasildījušies un izžuvuši, viņš iedomājās, ka viņa gribētu ēst. Veikalā ieiet viņš bij aizmirsis, tāpēc nācās vien gatavot vienīgo kas viņam mājās atradās - olas ar šķinķi. Ēdot viņas sirdī šaudījās neaprakstāmas izjūtas, un, pēc neilgas sastinguma pauzes, viņa pieglaudās viņam, saņemot atpakaļ vieglu glāstu. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena.. Viņš - vecpuisis Ainis, viņa - kollijs Džūlija.
