Klaivs Verings (Clive Wearing) jau gandrīz 30 gadus dzīvo ar tik īsu atmiņu. Tas viss sākās tālajā 1985 gadā, kad viņš sasirga ar slimību, kas nopietni sabojāja viņa smadzenes.
Klaivs Verings (Clive Wearing) jau gandrīz 30 gadus dzīvo ar tik īsu atmiņu. Tas viss sākās tālajā 1985 gadā, kad viņš sasirga ar slimību, kas nopietni sabojāja viņa smadzenes.
Dzimis 1938. gadā, britu muzikulogs, diriģents un taustiņinstrumentālists. Viņam veidojās diezgan veiksmīga karjera, strādāja BBC radio 3. Bija tikko aprecējis otro sievu, no pirmās laulības ir arī bērni.
Bet tad viņš inficējās ar herpes vīrusu (zinām, ka no tā metas aukstumpumpas), diemžēl vīruss tika līdz viņa smadzenēm un viņš saslima ar encefalītu (smadzeņu iekaisums), kas nopietni pabojāja nervus. Kopš tā laika viņš vairs nevar izveidot jaunas atmiņas.
Klaivam ir anterogrāda amnēzija, kas neļauj atcerēties neko jaunu. Tas tāpēc, ka bojāts hipotalāms, un tas vairs nepārveido īslaicīgās atmiņas par ilglaicīgajām. Rezultātā viņa atmiņas, pēc sievas stāstītā, ilgst vien 7 – 30 sekundes. Rezultātā viņš katru minūti vairākas reizes pamostas, gluži kā no rīta. Tas ir tā, it kā viņa apziņa restartētos katras 20 sekundes.
Klaivam ir arī retrogrāda amnēzija – viņš atceras ļoti maz no dzīves pirms saslimšanas. Viņš zina, ka viņam ir bērni, bet neatceras to vārdus. Viņš atceras, ka mīl savu sievu, kuru apprecēja tajā gadā, kad saslima. Viņš vienmēr ir priecīgs ieraudzīt viņu, domājot, ka sen vai nekad nav tikušies, kaut gan viņa tik uz minūti aizgājusi uz virtuvi. Klaivs, piemēram, atceras ēdienu nosaukumus, bet neatceras to garšu.
Par laimi viņš atceras, kā spēlēt klavieres un diriģēt kori, kaut gan viņš neatceras faktu, ka būtu to kādreiz iemācījies.
Visus šos gadus Klaivs raksta dienasgrāmatu. Katra lapaspuse ir aizpildīta apmēram šādā stilā:
8:31 AM: Now I am really, completely awake.
9:06 AM: Now I am perfectly, overwhelmingly awake.
9:34 AM: Now I am superlatively, actually awake.
Katrs iepriekšējais ieraksts tiek izsvītrots, jo viņš neatceras, ka pats vai kāds cits to būtu rakstījis, tomēr viņš atpazīst savu rokrakstu.
Lai vai kā, viņš tomēr var iemācīties kādas jaunas darbības. Tas notiek nevis atceroties, bet atkārtoti tās darot (skatoties no video, kaut gan viņš neatceras, ka būtu to skatījies). To nodrošina proceduālā atmiņa, tā pati, kas ļauj viņam atcerēties, kā spēlēt klavieres.
Viņa sieva Debora ir sarakstījusi šo grāmatu par viņu. Viņa stāsts arī atainots dokumentālā 1986. gada filmā „Equinox: Prisoner of Consciousness”, un atkārtoti 2005. gadā „The Man with the 7 Second Memory”, kā arī vairākās citās dokumentālās sērijās.
Bija līdzīgs stāsts par vienu vīrieti ASV, kurš cieta no epilepsijas lēkmēm. 1950tajos gados īsti nezināja kā rīkoties, tomēr domāja, ka to varētu izraisīt hipotalāms. Pirmā doma? Izgriezt to ārā. Epilepsiju izārstēja, tomēr neveidojas jaunas atmiņas. Pēc operācijas viņš nespēja neko jaunu atcerēties un sanāca tā ka dzīvoja savu atlikušo mūžu kā 20gadīgs jaunieties no 50tajiem. Nomira vēl nesen lkm 2008.gadā.