Kāds vīrietis ir atklājis savu pieredzi, kad viņš bija tuvu nāvei, un to, kā mainījās viņa domas kopā ar pieredzēto.
Džeimss Reinoldss nonāca slimnīcā, lai viņam izņemtu žultspūsli, sakot sev, ka šī ir tikai "kārtējā diena birojā", tomēr kaut kas nogāja greizi.
Džeimss paskaidroja, ka nosūtījis īsziņu pulksten 14:17 un pēc tam devies uz operāciju, paredzot, ka tas prasīs stundu un pēc tam atveseļosies apmēram 20 minūtes — viņš pamodās vairāk nekā trīs stundas vēlāk.
Kad viņš pamodās, viņš paskatījās uz sevi un ieraudzīja pārsējus uz četrām ķermeņa daļām, kur ķirurgs bija iegriezis, lai izņemtu viņa žultspūsli, pēc tam viņš mēģināja skatīties uz sienu, lai atrastu pulksteni un saprastu, cik pulkstenis.
Šajā laikā, nespējot arvien saprast, kas notiek, medmāsa piesteidzās viņam blakus, sakot: "Džeims, tev vajag elpot."
Džeimss atcerējās, ka zināja, ka tas "nebija oriģināls pieprasījums" pat "anestēzijas un fentanila dūmakā", kurā viņš atradās, taču narkotiku lietošana nozīmēja arī to, ka viņš "domāja, ka [viņš] ir izdarījis kaut ko nepareizi".
Neskatoties uz to, lai kā viņš centās sev to pateikt, viņš "nespēja atbildēt" un "nevarēja pakustēties" elpot.
Džeimss mēģināja visu iespējamo, lai elpotu, bet izrādījās, ka viņš nespēja likt sev "pamosties", jo viņš "nevarēja atcerēties, kā". Tā vietā viņš atradās iestrēdzis, 'skatoties uz šo muļķīgo pulksteni', kad viņam apkārt bija medicīnas speciālisti. Viņš atcerējās, ka “telpas baltumam kļūstot arvien spilgtākam, kā piemēram, paaugstinot ekspozīciju fotoattēlā”, viņa “domas noskaidrojās”.
"Manas domas pievērsās manai mātei un tēvam, un pēc tam nekam. Es varēju tikai vērot, kā mana pasaule kļuva balta," viņš turpināja. "Mana dzīve nepazibēja manu acu priekšā. Es neredzēju Dievu. Bija tikai baltums. Ak vai, es nodomāju. Man šķita, ka tas arī viss."
Par laimi, tas nebija Džeimsam.
Viņš atjēdzās un ārsts informēja, ka operācija noritējusi labi, taču viņam tika ievadītas divas fentanila devas. Džeimss ziņoja, ka ir atstāts ar “sajūtu, ka nekontrolēja notiekošo”, bet kopumā ir “pateicīgs”.
Viņš secināja, ka "Maniem ārstiem tā bija vēl viena diena birojā, bet es piekrītu, ka man tas bija neparasti. Tuva nāvei ir relatīvs jēdziens, un es, iespējams, nekad neuzzināšu patieso risku. [...] Es zinu, ka tajos svarīgajos brīžos, kas viņiem likās svarīgi, apkārtējie darīja visu, kas bija vajadzīgs, lai pārliecinātos, ka man viss ir kārtībā. Viņi darbojās nevainojami un profesionāli, lai palīdzētu man pārvarēt mirkļus, kad es nevarēju palīdzēt sev."
