local-stats-pixel

Vilki: Vispārīga informācija1

Viņi ir asinskāri un bīstami. Visticamāk, tā pateiks katrs, kurš par tiem neko nezina. Patiesībā vilki cilvēkiem uzbrūk ārkārtīgi reti. Kā jau visi plēsoņas, viņi medī, lai iegūtu barību, un dzīvo savos baros, turoties pēc iespējas tālāk no cilvēkiem.

Suņu senči

Vilki dzīvo uz Zemes jau vairāk nekā miljons gadu. Tie ir cēlušies no plēsīgiem gaļēdājiem, kas dzīvojuši pirms 100 miljoniem gadu, bet apmēram 20 miljonu gadus atpakaļ no vilkiem izveidojās suņi.
Gluži, tāpat kā suņi, arī vilki ir ļoti saprātīgi un tos var viegli apmācīt. Turklāt katram vilkam ir savs raksturs: ir uzmanīgi, nekaunīgi vai pašpārliecināti vilki, viņi vilku sabiedrībā izturas brīvi un nepiespiesti, savukārt citus – ne dzird, ne redz.
Vilki dzīvo kalnos, mežos un Ziemeļu puslodes līdzenumos. Līdzīgi, kā visas dzīvās radības, viņi, kā mēdz sacīt biologi, brīvajā dabā ieņem savu ekoloģisko nišu. Savā apdzīvojamā teritorijā vilki ir skaitliski lielākā plēsēju grupa, kas medī lielos zīdītājdzīvniekus.

Liels vilks?

„Liels” nav īsti piemērots vārds vilka raksturošanai. Parasti vilku tēviņš sver apmēram 50 kilogramus, mātīte – par kādiem 5 kilogramiem mazāk. Viņu skausta augstums ir apmēram 75 centimetri, bet garums no degungala līdz astes galam sasniedz 1,5-2 metrus.

Dzīve barā

Vilki ir sabiedriski dzīvnieki – viņi dzīvo ģimenēs. Katrā barā ir sava „rangu tabula”, kurā katram ir iedalīta sava vieta. Stiprie un agresīvie vilki ir vadītāji, bet tie, kuriem ir vajadzīga stingra roka, vadītājiem pakļaujas. Vilku baru – dzīvnieku grupu, kurus vieno radniecība un savstarpējas simpātijas, - vada vilks un vilcene. Pārējie bara locekļi ir viņu pēcnācēji (no maziem kucēniem līdz 2-3 gadus veciem vilkiem). Parasti vilku ģimenēs ir 6-7, bet reizēm pat 15 dzīvnieki. Spēcīgākais bara vilks kļūst par līderi. Viņam palīdz draudzene – vilku māte. Lai panāktu pārējo vilki pakļaušanos, līderiem ir jābūt spēcīgam raksturam. Visus lēmumus, kas attiecas uz bara dzīvi, pieņem tieši šis pāris. Barā, kurā kārtību uztur vadonis, vilki parast nekaujas. Bet sadursmes ar vilkiem – vientuļniekiem, kas pārkāpj robežu, notiek diezgan bieži. Katrs vilku bars medī tikai savā teritorijā. Tās īpašnieki strikti to apsargā un regulāri iezīmē, brīdinot kaimiņus, ka tiem ir jāturas pa gabalu; jebkurš neaicināts ciemiņš tiks sodīts. Lielos baros bieži gadās, ka kādu vilku tramda visi viņa cilts brāļi. Kad tādam izstumtajam vilkam kļūst pārāk neizturami, tas ir spiests pamest baru.
Kāpēc ļoti nesabiedriskus cilvēkus mēdz dēvēt par vilkiem – vientuļniekiem? Tāpēc, ka viņi arī atgādina vilku, kas pametis baru un dzīvo pats par sevi. Ar laiku barā notiek izmaiņas. Vilki, kas pretendē uz vadoņa vietu, dzīvo barā un gaida savu stundu. Citi vilki, sasniedzot briedumu, pamet baru, lai klejotu vieni paši. Bet arī viņi var izveidot savu baru, ja paveicas satikt vientuļu vilceni. Ja vilks un vilku māte grib vadīt baru, tiem ir jāpakļauj savai gribai pārējos bara locekļus un jāpiespiež bez ierunām pildīt viņu noteiktos likumus. Vadonis valda pār bara tēviņiem, bet viņa draudzene uztur kārtību vilceņu vidū. Līderi patstāvīgi atgādina „padotajiem”, kurš barā ir galvenais: rūc uz viņiem, kož, trenkā un pat notriec no kājām, un pārsvarā tas notiek tā, lai to redz visi bara locekļi. Pietiek ar vienu vadoņa vai viņa draudzenes bargu skatienu, lai nomierinātos tie, uz ko skatiens tiek vērsts. Vilki, pieglaimīgi vīpsnājot, pieplok zemei, un pēc tam, ja tas izdodas – slepus aizbēg. Pēc tā, kā vilks tur asti, var noteikt viņa stāvokli barā. Vadoņu astes ir stalti izslietas, viņu padotajiem tās ir nolaistas, bet vilki, kas atrodas rangu tabulas apakšā, tur astes iežmiegtas kājstarpē. Bara locekļi izrāda vadonim cieņu sasveicināšanās rituālā. Rāpus, ar pieglaustām ausīm un vilnu viņi tuvojas vadonim vai tā draudzenei, laiza un uzmanīgi iekožas viņa galvā.
Vilki ir vieni no pašiem uzticīgākajiem dzīvniekiem, viņi ļoti pieķeras biedriem un baram. Savas jūtas tie izrāda ar mīmikas un ķermeņa kustību palīdzību. „Vilku valoda” saliedē baru un ļauj tam saskanīgi darboties. Maiguma uzplūdos vilki laiza viens otru un rīvējas ar purniem. Aste vilkam kalpo, lai izteiktu jūtas. Ja aste ir izslieta un tās galiņš nedaudz saliekts, tas nozīmē, ka vilks jūtas pārliecināts par sevi. Draudzīgi noskaņotam vilkam aste ir nolaista, bet pats astes galiņš ir vērsts uz augšu. Vilks, kura aste ir iespiesta kājstarpē, vai nu no kaut kā baidās, vai arī tā izrāda savas simpātijas. Vilku purni arī ir ļoti izteiksmīgi. Nobijies vilks pieglauž ausis un izskatās, it kā tas smaidītu. Satrakots vilks atsedz zobus un pavērš uz priekšu saslietās ausis. Sajūtot briesmas, tas atvelk ausis atpakaļ, atņirdz zobus un izbāž mēli. Biedri saprot, kā ir jāuzvedas, lai saglabātu kārtību barā.

Dzimuši, lai medītu

Pati daba ir radījusi vilkus, lai tie medītu. Ziemā vilki sniegā atstāj precīzu pēdu ķēdi – vilks liek pakaļējo ķepu tieši priekšķepas atstātajā pēdā. Pateicoties tādai gaitai vilks spēj skraidīt jebkurā apvidū pat pa ļoti dziļu sniegu. Vilka ieroči ir viņa zobi; to viņa mutē ir 42. Priekšpusē vīd 4 asi, apmēram 5 cm gari ilkņi – pa divi augšā un apakšā. Ar tiem vilks spēj pārkost upura biezo ādu. Ar plēsēj zobiem jeb smalcinātāj zobiem – tā sauc visu dzīvnieku dzerokļus – vilks spēj pārkost pat aļņa gurna kaulu. Medniekam ir vajadzīga laba dzirde, un šajā ziņā vilkiem ir paveicies. Dzirdot kādu skaņu, vilki pakustina ausis un nosaka, no kurienes tā nāk. Skaņas avots var atrasties pat vairāku kilometru attālumā no tiem. Vilki medī gandrīz pilnīgi nedzirdami, jo viņi pārvietojas uz pašiem pirkstu galiem. Tāpat kā zirgi un kaķi, arī vilks ar pēdu nepieskaras zemei pilnībā. Tam ir spēcīgas, muskuļotas kājas un līgana gaita, un tas spēj ilgstoši skriet riksī ar ātrumu 9 km/s, bet dzenoties pakaļ alnim vai briedim, tas spēj sasniegt ātrumu 60 km/s. Medībās deguns ir tas, kas pirmais dod zīmi, kur ir jāmeklē medījums. Pa vējam tie spēj saost pat mazāko dzīvnieku, kas atrodas 1-2 kilometru attālumā, tad, kad to pat nedzird un neredz. Pateicoties lieliski attīstītajai ožai, vilki spēj izsekot medījumu pa pēdām. No aukstuma vilkus pasargā bieza, 8 cm gara vilna. Tuvāk ķermenim atrodas kažokādas slānis – pavilna, bet ārējo kažoka daļu veido cieti, gari, melni mati ar galos gaišāku nokrāsu. Tie atgrūž ūdeni un neļauj samirkt pavilnai. Tādā „mētelī” ar dūnu oderi vilkam lietus un aukstums nav bīstami.

Bars medībās

Vilki ir gaļēdāji (vai plēsīgie) dzīvnieki. Viņi medī grupās. Lai izsalcis vilks remdētu bada sajūtu, viņam reizēm pietiek arī ar nelielu dzīvnieku – bebru, trusi, peli vai kādu putnu. Bet visam baram ar to nepietiek, tam vajadzīgs liels medījums – alnis, briedis vai auns. Ne velti vilkus dēvē par sanitāriem – jo parasti taču par viņu upuriem kļūst veci, slimi vai nepieredzējuši dzīvnieki. Reizē ar slimu dzīvnieku pazūd arī slimības perēklis; ja tiek nogalināts vecs dzīvnieks, tad paliek vairāk barības jaunajiem un spēcīgajiem. Šī bioloģiskā populācijas regulēšana veicina stipro, veselo dzīvnieku vairošanos gan mednieku, gan potenciālā medījuma vidū. Lai arī vilkus uzskata par nežēlīgiem dzīvniekiem, viņiem izdodas tikai katras desmitās medības. Gadās, ka, veltījuši aļņu vai briežu bara pēdu dzīšanai un izsekošanai trīs dienas, vilkiem izdodas nogalināt tikai pāris dzīvniekus. Kāpēc? Ātrie brieži var aizbēgt, bet aļņi – dot ievērojamu pretsparu: šiem 600 kilogramus smagajiem gigantiem ar asajiem ragiem un smagajām kājām ir nieka lieta ielauzt vilka galvaskausu. Vilki var iztikt bez barības divas nedēļas, bet ja reiz medībās ir paveicies, tie pieēdas līdz nelabumam. Pieaudzis vilks vienā reizē spēj apēst līdz 10 kilogramiem gaļas! Reizēm vilki noslēpj neapēsto medījumu nebaltām dienām – ievelk kādā iedobumā un samet kaut ko virsū. Gadījumā, ja medībās neveicas, viņi atgriežas pie slēptuves un izrok noslēpto ēdienu. Bara izdzīvošana ir atkarīga no medību teritorijas platības, tāpēc vilki to aizsargā uz dzīvību un nāvi. Teritorijas robežas (tā mēdz būt no 50 līdz 1500 kvadrātkilometriem, atkarībā no tā, kādus dzīvniekus bars medī) vilki iezīmē ar smakojošām atzīmēm – apčurā celmus vai lielākus akmeņus – un ar kaukšanu paziņo kaimiņiem par savām tiesībām.

Vilku spēles un izklaide

Nav tā, ka vilki visu laiku tikai medī, rūc un ir plēsonīgi noskaņoti. Pirmais, ko vilks izdara, kad vēders ir pilns – saritinās kamolā un kārtīgi nosnaužas. Pēc pamošanās viņš labprāt padraiskojas. Ja viņam sagribēsies parotaļāties, tas uzaicinās piebiedroties kādu cilts brāli. Zemu pieplokot pie zemes, viņš pietuvosies „kolēģiem” un, kulstot asti, pateiks: „Nu, lūdzu!” Nekādas atbildes? Tad, lai pievērstu lielāku uzvedību viņš, gluži kā to mēdz darīt suņi, lēkās no vienas puses uz otru.

Vilki un cilvēki

Kurš nebaidās no ļaunā vilka? Jau no bērnības, kad mums tika lasītas pasakas „Trīs sivēntiņi”, „Sarkangalvīte”, „Septiņi kazlēni un vilks”, mums ir iekalts galvā, ka vilki ir ļauni un briesmīgi. Patiesībā tie nedara ļaunu cilvēkiem. Bet, neskatoties uz to, cilvēki tos nogalina.

Izmantotie avoti:
http://petnet.lv
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Ļoti skaisti dzīvnieki
 2  0 atbildēt