local-stats-pixel fb-conv-api

Vilki: Vilksuņi0

3 4

Sen senos laikos, pēdējā apledojuma pašā aukstākajā periodā, cilvēks pieradināja vilku. Gāja gadsimti un vilks pārvērtās par suni. Mājokļu, ganāmpulku sargāšana, medības, darbs pajūgos – tādas profesijas apguva reiz pieradināto vilku senči. Gāja laiks, cilvēka un suņa draudzība kļuva arvien ciešāka, radās arvien jaunas un jaunas šķirnes, bet savvaļas vilgi kļuva par konkrētiem ienaidniekiem. Tagad cilvēks ne tikai pats cīnījās ar vilkiem, bet radīja no to pēcnācējiem virkni šķirņu, kuru pārstāvji bija spējīgi cīnīties ar saviem senajiem priekštečiem. Bet vilks nepalika parādā. Noplēst kādu mājas kranci, kas nejauši nokļuvis mežā, vai nočiept kādā ciema nomalē dzīvojošu sētas suni – ir kļuvusi par pierastu lietu šim spēcīgajam un gudrajam dzīvniekam. Daži vilki tā iemanās tieši suņu medībās, ka uz ziemas beigām nomaļos ciematos, īpaši tur, kur dzīvot palikušas tikai vientuļas večiņas, vairs nepaliek neviena sētas suņa.
Un nav brīnums, ka daudzi suņi, sajūtot vilka smaku, neiet pa tā pēdām, bet, ar kājstarpē ierautu asti un uz muguras sacēlušos vilnu, metas pie saimnieka kājām un neatiet no viņa ne soli.
Bioloģisko zinātņu doktors Koritins apraksta šādu gadījumu: „Ir gadījies redzēt, ka dzinējsuns, ienākot istabā, kurā guļ nogalināts vilks, atver rīkli un atvemj iepriekš apēsto gabalu no zaķa. Izgriezuši vecai nošautai vilcenei zem astes atrodošos dziedzerus, mēs devām tos ostīt vairākiem lielas sētas suņiem. Vairumam no tiem parādījās izteikti baiļu simptomi. Foksterjers, savelkot lūpas virs ilkņiem, aizgāja uz vietu, kur parasti slēpās bailēs no brāziena. Kāds bezšķirnes suns, iespiedis asti kājstarpē, noslēpās alā un ilgi nelīda ārā no turienes. Seters izdarīja strauju kustību ar galvu, aizgriezās, iespieda kājstarpē asti, un ar pussaliektām kājām centās nozust, bet vēlāk sāka trīcēt pie visām miesām. Un līdzīgi uzvedās visi deviņi suņi, kuriem mēs devām paostīt trauciņu ar vilcenes dziedzeriem, izņemot vienu laiku.
Neviens no šiem suņiem nekad iepriekš nebija saticis vilku. Acīmredzot reakcija uz šī plēsēja smaku ir iedzimta, instinktīva”.
Bet, neskatoties uz tādu iedzimtu suņa un vilka nepatiku vienam pret otru, pienāk brīdis, kad šie nesamierināmie ienaidnieki kļūst ne tikai par draugiem, bet pat par dzīvesbiedriem.

Pusasiņu dzīvnieki

Suņa krustošanās ar savu mežonīgo priekšteci vilku, dabā ir zināma jau sen – gan mūsu zemē, gan ārzemēs, bet līdz XX gadsimta 50 gadu beigām tas tika reti novērots. Vispārēju vilku iznīcināšana divdesmitā gadsimta 50-70 gados, kā rezultāts bija vilku baru izmiršana, plēsēja dzimuma populācijas struktūras traucējumi, un tas bija iemesls tam, ka masveidā sāka parādīties vilku un suņu hibrīdi. Kā mēdz teikt „daba nemīl tukšumu”, un trūkstošos vilkus, pāru veidošanās procesā, sāka aizvietot suņi. Gadās, ka vilki kontaktējas ar suņiem arī esot salīdzinoši lielai populācijai. Parasti uz šādu tuvību tiecas pagrimstoši zvēri: vientuļi tēviņi, kuri hierarhiskajās kāpnēs ieņem zemākās pozīcijas, kā arī hibrīdi, kas ir iedzīvojušies barā. Savukārt, ar vilcenēm pārsvarā kontaktējas lieli suņi, starp kuriem visbiežāk ir novēroti jauktas šķirnes aitu suņi, dzinējsuņi, liela auguma kranči. Bet ir zināmi dažāda auguma indivīdu sapārošanās gadījumi. Ja tēviņš ir bijis neliels, tad mātīte ir gūlusies uz vēdera vai stāvējusi zemāk par tēviņu, piemēram, kādā iedobē.
Farlijam Mouetam – slavenam vilku pētniekam – izdevās klātienē novērot laikas un vilka pārošanos. Lūk, kā viņš to apraksta: „Ar laikas kucīti, kam bija iestājies meklēšanās periods, mēs devāmies pastaigāt pa vilku „novērošanas vietām”; vajadzēja panākt, lai vilki uzzinātu par kuces esamību un tās stāvokli. Suns uzņēma šo pastaigu ar lielu sajūsmu. Atlika šķērsot vienu no vilku takām, kad viņu pārņēma tāds satraukums, ka tikai ar pūlēm to varēja noturēt aiz stiprās ķēdes. Viņa vilka mani pa pēdām, nepacietīgi apostot katru atstāto zīmi. Bija jāpieliek pamatīgas pūles, lai aizvilktu viņu atpakaļ uz būdiņu. Tur, piesieta stiprā pavadā, viņa satraukta līdz pēdējam pavadīja nakti. No rīta mitrajās smiltīs, mazāk nekā simts metrus no suņu siešanas vietas, skaidri varēja saskatīt liela vilka pēdas. Acīmredzot tikai greizsirdīgo suņu klātbūtne neļāva romānam veiksmīgi noslēgties tai pat naktī.
Otrā rītā suns tika piesiets pie drāts, kas bija nostiepta starp diviem klints bluķiem, tādā veidā sniedzot viņai pietiekošu kustības brīvību. Suns momentā nomierinājās, un nogulēja lielāko dienas daļu. Vakarpusē no klinšu krāvuma puses pēkšņi atskanēja vilku dziesma. Atskanot pirmajām tās skaņām, laika acumirklī pamodās, pielēca kājās un pievienoja korim savas gaudas. Acīmredzot vilki viņu saprata un, lai arī suns atradās no vilkiem 400 metru attālumā, vilki viņu ļoti labi saskatīja. Pēc minūtes šaubīšanās divi tēviņi ko kājas nes metās pie laikas. Tomēr vienu no vilkiem apturēja viņa vilcene, pēc kā pāris atgriezās pie midzeņa, bet „neprecētais” vilks tādā ātrumā pielēkšoja pie piesietā suņa, ka aiznesās tai garām. Pēc tam viņš apgriezās un samazināja ātrumu. Līdz sunenei, kuru bija pārņēmusi gaidīšanas ekstāze, bija atlikuši 2-3 metri, un vilka uzvedībā notika pārsteidzoša metamorfoze. Viņš krasi apstājās, nolaida savu lielo galvu, cieši pieglauda ausis platajai galvai un izstiepa lūpas neaprakstāmā grimasē. Vilks sāka luncināties kā kucēns, iespējams, ka viņš centās attēlot nevaldāmu kaisli, un it kā ar to vēl nepietiktu viņš iesmilkstējās pretīgā lapsas falsetā.
Redzot tādu neparastu uzvedību, suns nonāca neizpratnē, acīmredzot līdz šim neviens nebija viņu aplidojis tik dīvainā veidā. Vilna uz viņa skausta sacēlās gaisā, viss ķermenis saspringa, un tas šķita kā izliets no tērauda. Uzmanīgi, soli pa solim, viņš sāka tuvoties sunim. Laikai pazuda jebkuras šaubas. Nedaudz kautrīgi viņa pagrieza vilkam pakaļpusi, un kad tas pastiepa uz viņas pusi savu lielo degunu, viņa strauji apgriezās un iekoda vilkam plecā. Vilks, nenoliedzami, bija mīlas prieku lietpratējs. Pēc šī kodiena vilka kaisle nenoplaka – viņš necentās šķirties no jauniegūtās draudzenes. Viņš pat nepievērsa uzmanību tuvāk pienākušajiem ļaudīm, un tikai šāviens zemē piespieda vilku aizskriet kādus desmit metrus tālāk. Ar lielām pūlēm izdevās aizvest mājās suni. Vilks pavadīja viņu līdz pat būdai. Nācās uz nakti suni vest istabā – ja to piesietu pie pārējiem suņiem, tad noteikti notiktu īsts grautiņš starp vilku un suņiem. Nakts izvērtās izcili nejauka: vilks gaudoja, vaimanāja un kauca, neieturot pauzes, bet no būdas viņu dublēja suns, apzvērot mūžīgu mīlestību. Nācās izlaist suni laukā. Veselu nedēļu viņi dzīvoja savā pasaulē, nepievēršot uzmanību nekam citam, kā tikai viens otram. Tomēr pēc meklēšanās beigām kuce pati atgriezās mājās. Savukārt vilks pievienojās saviem biedriem”.
Pētot vilku un suņu hibrīdu problēmu, tika noskaidrots, ka visbiežāk ar suņiem pārojās vientuļas vilcenes, retāk tēviņi un abu dzimumu hibrīdi. Parasti lielā mīla uzplauka ziemas meklēšanās perioda laikā, atrodoties lopkautuves izgāztuves tuvumā. Mēģinot satikties, vilki un suni bieži vien izrāda augstu aktivitāti. Voroņežas ciemata nomalē, fermā pie piesieta aitu suņa vairāk kārt nāca kāda vilcene, un ar savu gaudošanu vilināja viņu. Vilcene cēlās uz pakaļkājām, veica palēcienus un skatījās uz to pusi, kur bija piesiets suns. suni atsēja un viņš acumirklī aizskrēja kaut kur sānis, meklējot vietu tālāk no cilvēkiem. Tomēr katru reizi pēc mīlnieku randiņiem, suns atgriezās mājās.
Vairošanās termiņi, kas raksturīgi tīršķirnes vilkiem, dabā saglabājas tikai krustojoties vilcenei ar suni. Otrādā salikumā, kā arī hibrīdiem, šie termiņi ir ievērojami savādāki, kas kalpo par iemeslu ierindot hibrīdus tuvāk suņiem, kuri ir spējīgi vairoties jebkurā gadalaikā. Suņi aplido vilcenes no februāra līdz marta vidum, bet kuces hibrīdus – no decembra līdz martam. Nebrīvē auguši hibrīdi sāka pāroties 8,5 mēnešos, kas būtiski atšķiras no vilkiem, kuri sasniedz dzimumbriedumu aptuveni divu gadu vecumā. Šis fakts pietuvina hibrīdus suņiem, kas spēj radīt pēcnācējus jau pirmajā dzīves gadā.

"Mīlas augļi"

Jebkurā vecāku pāru kombinācijā kucēnu hibrīdu skaits vienā metienā ir tuvs tīršķirnes vilku metienam – vidēji 6 kucēni vienā metienā.
Ar vilkiem dzīvojušās kuces pēcnācējus mēdz laist pasaulē cilvēku mītņu tuvumā – vecās, pamestās mājās, siena zārdos. Hibrīdu kuces, gluži tāpat kā vilcenes, apbērnojas dziļos mežu masīvos, paplašinātās lapsu, āpšu alās. Reizēm viņas mēdz pārstiep kucēnus uz kviešu sējumiem. (Bibkovs).
Tīrasiņu un hibrīdu kuces pēc pārošanās ar suņiem pēcnācējus audzināja patstāvīgi. Vilks-tēviņš centās aizvest suni sev līdz, bet ja tas nepameta vilku, tad kucēni tika audzināti kopā. Turpmākajā laikā viņi, gluži tāpat kā vilki, izveidoja ģimenes baru (Rjabovs, Grjuskijs). Tāpat – „pa vilku modei” – dzīvoja plēsēji, kad izauga hibrīdu vecāku radīti pēcnācēji.
Suņu-vilku hibrīdiem ir melna, balta, dārka nokrāsa, kā arī mēdz gadīties interesanti sarkanīga nokrāsa, kas atgādina lapsu.
Hibrīdi dzīvo gan ar īstajiem vilkiem, gan ar suņiem, gan atsevišķi.
Dzīvojot kopā, hibrīdi biežāk sakrustojas ar vilkiem, nevis ar suņiem. Notiekot hibridizācijai, savvaļas instinkti parasti kļūst dominējošie, tādēļ hibrīdi kļūst līdzīgāki vilkiem. Gadījumos, kad hibrīdi ar mazāku vilku asiņu piejaukumu dzīvo dabā patstāvīgi, var notikt viņu izskaušana no šajā pusē atgriezušos vilku puses. Tad tie tiek atspiesti tuvāk apdzīvotām vietām, kur neizbēgams ciešāks kontakts ar suņiem. Rezultātā hibrīdi var daļēji tikt „atšķaidīti” ar klaiņojošiem suņiem.
Atšķirībā no vilkiem, vilku-suņu hibrīdi ir neuzmanīgāki – to apstiprina fakti, ka tie mēdz parādīties apdzīvotu vietu tuvumā diennakts gaišajā laikā un tas, ka tie mēdz uzbrukt mājdzīvniekiem cilvēkiem klātesot; reizēm agresija tiek vērsta arī pret cilvēku, kā arī šo hibrīdu midzeņa vietas izvēle netālu no cilvēku mitekļiem, nenoliedzami, ka tādas rīcības iemesls daļēji ir no suņiem mantotie gēni. Savukārt vilku-suņu hibrīdu medības ne ar ko neatšķīrās no vilku sarežģītajām medībām – hibrīdi arī baidās no karodziņiem. Pirmās un otrās paaudzes hibrīdi – gan kucēni, gan pieauguši dzīvnieki – gaudoja un sprausloja tikai „pa vilku modei”.

Draugi vai ienaidnieki?

Vairāku desmitgažu laikā cilvēki ir centušies hibridizēt vilku ar suni, cenšoties iegūt stiprākus, drosmīgākus indivīdus, - tādus, kam piemistu labāka oža, dzirde un redze, nekā sunim. Bet visi eksperimenti ir izgāzušies. Hibrīdi pārsvarā ir bailīgi, un to pamācīšanas īpašības nestāvēja suņiem ne tuvu. Lai gan tiek aprakstīti gadījumi, kad jau kucēnu vecumā savākti un nebrīvē auguši hibrīdi ir ļoti mīlējuši savus saimniekus, un pret svešiem cilvēkiem, kā jau visi pieradinātie vilki, ir bijuši ļoti atsaucīgi, maigi un ļāvuši sevi glāstīt. Ir zināms kāds maršruta autobuss, kurš divas reizes diennaktī kursējis garām un bieži apstājies vienā vietā, lai parādītu pasažieriem „vilkus”. Dzīvnieki pierada saņemt no cilvēkiem kārumus, tāpēc labprāt sagaidīja tos, lēkāja un smilkstēja. Gaļu tie vienmēr ēda ar vilkiem piemītošo negausību. Mežā ar saimnieku pastaigājās bez pavadas un nekad necentās aizbēgt. Vienmēr reaģēja uz meža cūkas, aļņa, lapsas pēdām, bet, nedaudz paejoties pa tām, vienmēr atgriezās atpakaļ. Ar lielu azartu šie hibrīdi nodevās arī kaķu trenkāšanai.
Cilvēkam neizdevās radīt „super suni”, bet plēsēju mēs ieguvām nepārspējamu. Atšķirībā no parastā vilka, hibrīdi izveidoja lielus barus – līdz pat 18 locekļiem. Urālos vilku-suņu hibrīdi kļuva par lielākajiem stirnu iznīcinātājiem. Viņi dzinās pakaļ stirnām lielus attālumus (1-4 kilometriem), kas nav raksturīgi vilkiem, bet ir tipiska parādība suņu vidū. Toties baros, gluži kā tas ir vērojams vilku vidū, medībās tika izmantota pienākumu dalīšanas metode: medījuma dzīšana un slēpņi (Daņilkins). Hibrīdi veiksmīgi medī arī zaķus un lapsas. Noķertos zaķus hibrīdi likvidēja turpat uz vietas, savukārt lapsas – nogalināja un vilka sev līdzi, lai apraktu, reizēm apēdot sēkliniekus vai aknas (Novikovs). Atšķirībā no vilkiem, hibrīdiem patīk panašķoties ar mājdzīvniekiem pat tad, kad medījuma ir pietiekoši. Daudziem hibrīdiem, parasti rudenī, rodas vajadzība pēc aktīvām medībām, kas nav saistītas ar barības iegūšanu atkritumu izgāztuvēs. Dabiski, ka par upuriem galvenokārt kļūst ne jau tie meža dzīvnieki. Visbiežākie hibrīdu upuri bija jēri, kurus tie nogalināja ne tikai krēslā, bet bieži vien pa dienu (Gruskijs). 1970. gadā Voroņežas apgabalā izveidojās bars, kura priekšgalā bija sētas kuce, vilks un astoņi pieauguši jaukteņi. Sākumā šis bars barojās izgāztuvēs, bet vēlāk, kad kucēni paaugās, sāka uzbrukt mājdzīvniekiem. Plēsēji vairāk kārt uzbruka aitām, nogaidot slēpnī, kad lopus izlaidīs no aploka, un tad, nebaidoties no cilvēku klātbūtnes, saplosīja tos. Dienā tie staigāja zosu gājienā, viens aiz otra, medīju parasti apēdot tur pat uz vietas un pēc tam iekārtojās uz atpūtu kaut kur netālu. Līdzīgi plēsēji uzvedās tajos gadījumos, kad bara locekļi bija hibrīdi, kurus vilcene radījusi brīvā dabā. Vilku-suņu bara locekļi apmetās atpūsties, gluži tāpat kā vilki, - pārsvarā biezās audzēs. Kāda hibrīdu vilcene, kura baroja kucēnus viena pati (tēvs tika nogalināts) visa pavasara garumā zaga kādā fermā sivēnus. Pie midzeņa, kurā auga kucēni, mētājās daudz cūkas gaļas atliekas, kā arī aitu kauli, zosu un vistu spalvas. Šī vilcene medīja pārsvarā tikai mājdzīvniekus, kuriem uzglūnēja pat 9-14 kilometru tālumā no midzeņa. Atšķirībā no vilkiem, viņu varēja redzēt arī dienā.
Pēckara gados vilku-suņu hibrīdu bari tika reģistrēti bijušās PSRS teritorijā 11 apgabalos – PSRS Eiropas daļā, Urālu dienvidos, Burjatijā, Latvijā, Moldovā, Ukrainā, Turkmēnijā, Uzbekistānā (Bibikovs). Šie hibrīdi medīja baros un pastāvēja diezgan ilgi. Sākot ar 1970. gadiem, kad vilku populācija sāka palielināties, hibrīdu kļuva ievērojami mazāk.
„Mīlas trīsstūris” cilvēks – suns – vilks ir ne vienu vien tūkstošgadi sens. Pa šo laiku cilvēks (par spīti savam latīņu nosaukumam) ne vienmēr ir uzvedies saprātīgi. Tagad cilvēkam ir radusies iespēja reabilitēt sevi, jo satraucošā situācija, kad suņi ieņem vilku etaloģisko nišu, liek nekavējoties rīkoties.

3 4 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000