local-stats-pixel

Vilki: Vēsture (suņu)7

Pajautājiet „parastam” cilvēkam, kuram ir sveša zooloģija un suņu audzētāju specifika: „Kas ir suņa sencis?” Visticamāk, jums atbildēs: „Vilks.” Tieši tāds viedoklis ir pastāvējis daudzus gadsimtus. Ja kāds arī ir izvirzījis citas versijas, tad tie noteikti ir zoologi un kinologi...
XVIII-XIX gadsimtu pētnieki it kā nemaz nepamanīja, cik strauji un izteikti mākslīgās atlases iespaidā var mainīties dzīvu būtņu raksturlielumi. Audzināti pēc aprakstošās zinātnes principiem, zoologi ar dziļu cieņu izturējās pret visām dzīvnieku ārējām pazīmēm, nepieļaujot izņēmumus ne attiecībā pret nokrāsu, ne acu uzbūvi. Un, protams, lielā suņu šķirņu daudzveidība skubināja zinātniekus meklēt suņu priekštečus pašu negaidītāko dzīvnieku vidū: ziemeļu laikas ir līdzīgas vilkiem – tātad, no vilkiem tās arī ir cēlušās, kurti vai vēja suņi nemaz nelīdzinās vilkiem ne pēc ārējā izskata, ne pēc balss – attiecīgi, šiem suņiem ir pavisam citas saknes! Lūk, tā, arī zoologi centās „piešūt” kurtiem senčus no šakāļu vai sarkano vilku puses, bet vēja suņu ciltsgrāmatu centās piemērot hiēnu suņiem un kaut kādiem noslēpumainiem „Indijas buanzu”, kuru pēdas mūsdienu sistemātikā nav iespējams atrast. Etoloģijas pamatlicējs Konrāds Lorencss, aizstāvot versiju par dažādu – „vilcisko” un „sunisko” – ietekmi uz dažādu suņu šķirnēm, viņš atrada apstiprinājumu šai versijai dzīvnieku uzvedībā, pretstatot „lepno, vīrišķīgo vilku pēcteču lojalitāti” suņu „verdziskajai padevībai” un „mūžīgajam infantīlismam”.
Tomēr, tiklīdz šveicietis Mateis iedomājās pārskaitīt vilka, suņa un šakāļa hromosomas, „vilku versija” zoologu aprindās kļuva par dominējošo. Izrādījās, ka suņiem un vilkiem ir 78 hromosomas, bet šakālim tikai 74. hromosomu skaits un to uzbūve ir rādītājs, kas katrai dzīvnieku dzimtai ir specifisks. Lai arī suņi un šakāli ir spējīgi radīt auglīgus hibrīdus (jāteic, ka tikai mākslīgos apstākļos), tomēr četras „liekās” hromosomas noliedza „šakāļa pēdas” suņu izcelsmē.
Bet vai vilki ir tieši suņu senči, vai viņi ir tikai tuvākie radinieki, ko vieno jau sen izmiruši ciltstēvi? Ne morfoloģija, ne etoloģija, ne paleontologu pētījumi nesniedz atbildi uz šo jautājumu. XX gadsimta beigās jautājumam par suņu izcelsmi pievienojās molekulārās ģenētikas speciālisti: pavisam nesen Amerikāņu pētnieks Roberts Veins veica pētījumu sēriju, izmantojot pētījumiem dažādu suņu šķirņu mitohondriālos DNS.
Lielākais vairums mūsdienu cilvēku zina (kaut vai aptuveni) - kas ir DNS, un cik liela nozīme tam ir ģenētiskajā mantojumā. Bet, kas ir mitohondriālais DNS? Mitohondriji ir struktūras dzīvas šūnas citoplazmā, kas pilda enerģijas ražotāja funkcijas. Tiem ir īpašs ģenētiskais mehānisms, personīgais DNS, kas ir izolēts no kopējā iedzimtības organisma aparāta. Mitohondriju DNS, kā jebkurš cits DNS, ir spējīgs reproducēties. Tas nozīmē, ka mitohondriji spēj vairoties neatkarīgi no organisma, kura šūnās tie atrodas. Mitohondriju DNS, reproducējot savas šūnas struktūru, reizēm mēdz kļūdīties – notiek mutācija. Ja šīs periodiski radušās izmaiņas nav fatālas pašai mitohondrijai un netraucē tai veikt savas funkcijas dzīva organisma šūnā, tad tām ir visai lielas izredzes nostiprināties – tikt nodotām nākošajām mitohondriju „paaudzēm”. Un, ne tikai mitohondriji. Jo arī tā organisma pēcteči, kura mitohondriji ir veikuši mutāciju, tiek pārmantoti.
Iedomāsimies divas dzīvnieku grupas, kuras pārstāv vienu un to pašu dzimtu, un kuras atrodas izolēti viena no otras. Pieņemsim, ka sākumā tiem šo divu grupu dzīvniekiem ir vienāda mitohondriālā DNS struktūra. Bet gadsimtu gaitā katrā no šīm populācijām sāk uzkrāties savas īpašās mitohondriālā DNS izmaiņas, un jo ilgāk šīs divas populācijas dzīvos izolēti viena no otras, jo lielākas būs viņu ģenētisko aparātu struktūras atšķirības. Ar speciālu analīžu metodes palīdzību, mēs, pētot šīs atšķirības, varētu noteikt pat aptuveno mūsu populāciju vecumu un datēt to sadalīšanos laiku.
Ko ir parādījuši Veina pētījumi? Pirmkārt, tika apstiprināts pieņēmums, ka sunim nav tuvāka radinieka, nekā vilks. Vilku un suņu mitohondriālā DNS struktūras ir ļoti līdzīgas, un daudz mazāk līdzinās tiem struktūru variantiem, pēc kuriem iedalās koijoti un šakāļi. Otrkārt, izrādījās, ka suņus var iedalīt „vienkārši suņos”, kuru DNS nav īpaši līdzīgs vilku DNS, un „galvenokārt suņos”, tātad tās šķirnes, kurām raksturīga tā mitohondriālā DNS pārmantojamība, kas ļoti līdzinās vilkiem. Pēc ģenētiskajām un evolucionārām pazīmēm vistālākie no vilka, izrādījās dingo, kā arī suņi – pariji, piemēram, basendži jeb bongo terjers. Jaungvinejas „dziedošie” un Austrālijas dingo (lai arī pētnieki tiem reizēm piedēvēja pilnīgi pretēju izcelšanos), izrādījās viens otram daudz tuvāki, nekā jebkurai no citām suņu šķirnēm. Pirmajā acu uzmetienā šķiet dīvaini, ka šķirnēs, kas tradicionāli skaitās „senas” vai „primitīvas”, netika atrastas „vilciskās” mitohondriālā DNS struktūras. Vilka DNS tuvs līdzinieks tika atrasts tikai senajiem skandināvu suņiem – Šveiciešu pelēcim un Norvēģu aļņu sunim. Jau stipri attālināta vilka DNS līdzība ir ar Sibīrijas un Aļaskas laikām (haskijiem) – gluži tāpat, kā ar erdelterjeru un rīzenšnauceru DNS. Bet pats „vilciskākais” mitohondriālais DNS ir atklāts Vācu aitu suņiem, basetiem, buldogiem, toj – pūdeļiem, Īru spanieliem, retrīveriem. Izrādās, ka no ģenētiskā viedokļa tuvāks vilkam ir pūdelis, nekā pajūga laika!
Patiesībā kopējās tendences nemaz tik savādas neizskatās: jo agrāk šķirne ir izveidojusies un jo ilgāk tā ir attīstījusies izolētā veidā, jo tālāk šīs šķirnes mitohondriālā DNS struktūra ir attālinājusies no senču tipa. Un tomēr šī DNS struktūra mūsdienās dzīvojošajiem vilkiem ir ļoti līdzīga šim senču tipam. Liekas pārsteidzoši, ka haskijiem nav vilku DNS struktūras, jo gadījumus, kad haskiji tiek sapāroti ar vilkiem apraksta ne tikai Džeks Londons (kurš, lai arī cik brīnišķīgs rakstnieks, tomēr nebija zoologs), bet arī nopietni zinātnieki, piemēram, Fārlijs Mouets.
Ir jāpiebilst, ka mitohondriālais DNS tiek pārmantots tikai pa sieviešu līniju, tātad – caur mātītēm. Spermatozoīdi, kas sastāv no šūnu kodola, astītes un olbaltuma apvalka, nekādus mitohondrijus jaunizveidotajam organismam nodot nespēj. Bet olšūna ir nodrošināta ar pilnu mitohondriju mātes organisma komplektu. Atliek secināt, ka pat tiešiem vilka un laikas krustojuma pēctečiem tiks atklātas tikai „suniskās” mitohondriālā DNS struktūras, un no vilku mātes un pajūga suņa krustojuma – tikai „vilciskās”. Tomēr „vilcisko” DNS struktūru noturīgums liecina par pajūgu suņu senu izcelsmi un „pastāvīgu” attīstību – cilvēki to priekštečus atveda sev līdz uz Ziemeļiem, nevis katru reizi jaunā vietā nodarbojās ar jaunu suņu selekciju. Īpaši uzskatāms piemērs šajā sakarā ir eskimosu pajūgu suņi: to unikālā mitohondriālā DNS struktūra ir līdzīga ne tik daudz vilkam, kā dingo, un liecina par daudzu gadsimtu ilgušu izolētu šķirnes attīstību. Arī Aļaskas haskija DNS var atrast zināmu līdzību ar Eiropas vilku DNS, lai gan loģiski būtu, ka tas līdzinātos Jukonas un citiem Amerikas haskijiem. Daudzu suņu šķirnēs vienlaicīgi „klejo” vairāki mitohondriālā DNS struktūras varianti. Šāda variantu pārpilnība ir attālināts metizācijas mantojums, šķirņu krustošanas rezultāts. „Vilcisko” DNS variantu klātesamība dažādu šķirņu suņiem drīzāk liecina par gadījumiem, kad atkārtoti sakrustojušies „vienkārši suņi” ar vilkiem, nevis par to, ka notikusi šo šķirņu vēlīna izveidošanās no tiešas vilku populācijas.
Pirmajā brīdī ir pārsteidzoši, ka starp vilka „radiniekiem” ir Meksikāņu bez spalvu suns un Afgānis. Kas attiecas uz pirmo, tad starp šīs šķirnes pārstāvjiem ir sastopami trīs suņu DNS varianti un viens „vilciskais” – tas pats, kas Vācu aitu suņiem vai pūdeļiem. Liekas, ka Meksikāņu bez spalvu sunītis ir sena šķirne. Bet pareizāk būtu teikt, ka tā ir sena mutācija. Maz ticams, ka indieši šo šķirni būtu krustojuši ar bez spalvainiem vilkiem, un arī tāda tipa mitohondriālā DNS ir sastopama tikai starp Eiropas vilkiem. Tomēr no Acteku laikiem līdz Meksikāņu bez spalvu suņa šķirnes izveidošanos par mūsdienīgu šķirni ar savām individuālajām īpašībām, ir pagājuši vairāki gadsimti. Diez vai Spāņu Konkistadori un Meksikas zemnieki īpaši rūpējās, lai šī šķirne saglabātos nevainojami tīra. Visticamāk, ka bez spalvu suņi pārojās ar visdažādākajiem, šķirņu un bez šķirņu suņiem, kurus ieveda ieceļotāji no Eiropas.
Izsekot Afgāņu kurta ciltsrakstiem ir ļoti grūti: izskatās, ka lielākais vairums šīs šķirnes audzētāju stāv un krīt par to, ka šī šķirne nav krustojusies ar citām jau kopš Ēģiptiešu faraonu laikiem. Katrā gadījumā, reta ir publikācija par Afgāņu kurtiem (kā arī par jebkuru kurtu), kurā nebūtu pieminēta šī suņa atveidošana Ēģiptiešu freskās. Tas, ka mūsdienu Afgānis nav īpaši līdzīgs tajās pašās freskās attēlotajiem kurtiem, senās šķirnes pielūdzējus interesē visai maz. Kaut kādā ziņā viņiem ir taisnība: gan garā vilna, gan nokarenās ausis - tipiskas „mājas mutācijas” pazīmes varēja rasties jau kurtu grupas iekšienē. Rasties jau tie varēja, tikai nekādi nav saprotams, kā šīs pazīmes šķirnē nostiprinājās: kurtu darba spējām nav liela labuma ne no garas vilnas, ne nokarenām ausīm. Protams, šie gēni varēja nostiprināties mazskaitliskās, izolētās populācijās, bet tas jau būtu no minējumu sērijas.
Pareizāka šķiet hipotēze, ko izteicis L. P. Sabanjevs: austrumu kurti ar nokarenām ausīm radušies krustojoties „Afrikāņu izcelsmes” kurtiem ar iezemiešu garspalvainajiem un garausainajiem kalnu suņiem. No šiem pēdējiem uz kurtiem varēja pāriet arī „vilciskie” mitohondriju varianti.
Cik lielā mērā vispār var uzticēties mitohondriālā DNS analīzei, rekonstruējot vienas vai otras šķirnes izcelsmes vēsturi? Pamēģināsim paskatīties uz to no nedaudz cita redzes viedokļa. Piemēram, viens un tas pats mitohondriālā DNS tips ir raksturīgs Pireneju mastifam un Īru vilku sunim. It kā šķirnes nav radnieciskas, un arī nedzīvo līdzās. Tomēr ielūkosimies viņu pagātnē. Izskatot Pireneju mastifa tuvāko izcelsmes vēsturi, šķirne izrādās ne gluži „pirenejiska” un nepavisam ne mastifu šķirnes, bet Ungāru aitu sunim radnieciska – komondoru un kuvaču šķirnes. Pirenejos šādi suņi it kā tika ievesti Viduslaikos. Interesanti, bet tiem nav nekāda sakara ar Īriju un vilku suņiem. Īru vilku suns ir šķirne, ko pieņemts uzskatīt par senu: sak, vēl Strabons un Sīlijs I gadsimtā rakstīja par „milzīgiem ķeltu kurtiem”. Bet mūsdienu – Īru vilku suns – ir šķirne, kas lielā mērā ir rekonstruēta, atgriezta XIX gadsimtā gandrīz no nekurienes. Šo šķirni atjaunoja, krustojot nedaudzos saglabājušos īru vilku suņus ar to skotu radiniekiem – dirhaundiem un vācu dogiem. Savukārt dirhaundiem, skotu kurtiem, XVIII gadsimta beigās, lai palielinātu to izmērus, tika jauktas klāt ...Pireneju kalnu suņu, to pašu „mastifu” asinis! Tā kā viss ir pareizi, pilnīgi iespējams, ka Īru vilku sunim un Pireneju sunim ir kopīga DNS struktūra.
Ja spriež pēc izmaiņu skaita, kuras uzkrājuši suņu un vilku mitohondriālā DNS, šo dzimtu ceļi ir šķīrušies pirms apmēram 135 tūkstošiem gadu. Tas it kā apstrīd arheoloģijas sniegtās ziņas par to, ka suņu „vecums” ir ne vairāk ne mazāk, kā 14 tūkstoš gadu. Bet acīmredzot viss slēpjas tajā apstāklī, ka pirmatnējie suņi pēc savām morfoloģiskajām īpašībām noteikti neatšķīrās no vilkiem. Bet vilku kauli (vai – jau suņu kauli?) kopā ar pirmatnējo cilvēku kauliem tiek atrasti pat slāņos, kas attiecas uz agrīno pleistocēna periodu – gandrīz vai 400 tūkstoš gadus vecos. Šķiet, ka „četras ķepas soļo pakaļ” cilvēkam daudz tālāk, nekā mēs spējām iedomāties..

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000

kpc tu esi visu aiz cenzeets 

 0  0 atbildēt

Eh.

 0  0 atbildēt