Vilki: Pēdas0

„Pastaigāsi pa vilka pēdām – uzzināsi visu par viņa dzīvi.”
(krievu mednieku paruna)


Par vilku pēdām daudz rakstīts literatūrā par medībām un par savvaļas dzīvniekiem. Balstoties uz savu personīgo pieredzi, es tikai īsumā atkārtošu vilka pēdu un gaitas specifiskās īpatnības. Es pievērsīšu lielāku uzmanību tām specifiskajām īpatnībām, par kurām maz rakstīts populārajā literatūrā, un kas varētu būt svarīgas tiem, kuri grib nevis palielīties ar plašām zināšanām, bet vēlas patiesi atrast brīvā dabā vilku.
Un tā – pieauguša vilka pēdas ir ļoti līdzīgas liela un smaga suņa pēdām. Vilka pēdas nospiedums ir ļoti kompakts nevis „ķepains”, kā vairumam suņu, nospiedumā spilgti izceļas pirkstu spilventiņi un nagi. Vilka ķepas vidējie pirksi ir ievērojami izbīdīti uz priekšu. Starp vidējiem un sānu pirkstiem šķērsām ir jāieliek iedomāts sērkociņš. Spēcīga tēviņa atstāts pēdas nospiedums ir plats, bet vilku mātei tas ir „slaidāks”. Vilku pirksti izplešas tikai retos gadījumos, - ejot pa irdenām smiltīm, dubļiem utt., un to ir viegli izskaidrot. Vairumam suņu pirksti vienmēr atrodas „vēdekļa” stāvoklī. Izņēmums ir labi darba suņi. Viņu pēdas var sajaukt ar jaunas vilcenes pēdām. Lielas darba laikas pēdas mēdz būt ļoti līdzīgas ļoti jauna vilka tēviņa pēdām.
Mēdz jokot, ka, - ja suņa ķepu nospiedumus savienotu ar līnijām, tad izveidotos lauzta, zigzagveida līnija, bet vilks iet cieši „pa līniju”, viņa pēdu nospiedumu veido taisni. Piemēram, ja sniegs vēl atļauj iet soļos (rikšot), bet ir pietiekoši dziļš, tad arī vilks sāk ieplest pirkstus. Pamēģiniet paši pastaigāt pa grīdas dēli, - viegli, vai ne? Un tagad pamēģiniet to pašu soli pa sniegu, kas ir dziļš līdz celim – neviļus iepletīsiet kājas.
Kā dabā nesajaukt vilka pēdas ar suņa atstātajām? Pirmkārt, ir svarīgi saprast, ka normāls suns nekad viens pats neskries dziļi mežā, savukārt vilks nemaisās cilvēku tuvumā. Tātad, ja jūs uzduraties cilvēka pēdām un blakus ir redzamas ne īsti neliela vilka, ne suņa pēdas; ja šīs pēdas ir vienādi svaigas, un cilvēks visticamāk ir mednieks (platas slēpes bez nūjām), tad pēdas noteikti pieder medību sunim.
Otrkārt, liela vidus Krievijas vilka pēdas vienmēr ir lielākas par tāda suņa pēdām, ko varētu sastapt mežā. Kā, lai to sīkāk izskaidro? Vilka pēdas ir straujākas, it kā konkrētākas, ar acīm ātrāk uztveramas. Tu it kā uzreiz jūti – šeit ir gājis zvērs, nevis suns. Ļoti bieži man ceļā trāpās vilku pēdas nospiedumu, kas ir 13-15 cm gari. Tādas pēdas pieder vilkiem, kas nav augumā īpaši padevušies, un kuru svars noteikti nepārsniedz 50-60 kg. Intereses pēc pamēģiniet šādu pēdu uzzīmēt uz rūtiņu lapas, un jūs uzreiz sapratīsiet, par ko iet runa. Literatūrā var atrast ziņas, ka liela vilka ķepas nospiedums mēdz sasniegt pat 18 cm. Ņemot vērā, ka kāds Baltkrievijā oficiāli reģistrēts vilks svēra 81 kg, tad 18 cm liela ķepa ir iespējama.
Bieži raksta, ka vilka kustība ir taisnvirziena, „iet kā pēc kompasa”. Vispārējos vilcienos tā ir tiesa. Tomēr jāņem vērā, ka vilks ne tikai pārvietojas no viena medību rajona uz otru, bet, pārvietojoties arī medī. Ja vilks medī zaķi, tad viņa pēdas met cilpas pa mežu, paskrien zem eglēm, riņķo ap krūmiem utt. Kad vilki laukā ķer peles, tad viņu pēdas ir identiskas lapsu pēdām, protams, neskaitot izmēru.
Vienmēr un visur tiek apgalvots, ka vilku bars pārvietojas pēdu pēdā. Un tā arī ir. Tomēr vietās, kur reljefs to atļauj, vilku pāris var rikšot arī plecu pie pleca. Ne vienu reizi vien esmu redzējis uz meža ceļa divas paralēla virziena vilku pēdas. Turklāt vilku tēviņš laiku pa laikam atiet sānis pie kāda koka, lai iezīmētu to, apčurājot. Bet, kad vilkiem jānoiet no ērta ceļa, viņi kārtojas zosu gājienā, kas ir ērtāk. Katrā gadījumā, pavisam nedaudz ir jāpastaigā pa vilku pēdām, lai atšifrētu – cik vilku ir barā. Pagriezienos tie vilki, kas iet aizmugurē, saīsina trajektoriju; apejot šķērsli, katrs iet savu ceļu; ejot pāri meža ceļam, vilki parasti izretinās, acīmredzot drošības nolūkos. Zosu gājienā vilki neskraida arī tad, kad iet medībās. Vārdu sakot, vilki staigā tā, kā tas dotajā situācijā ir lietderīgi. Tālās distancēs, ejot pa sniegu, zāli, starp krūmiem, mežā, ir lietderīgi iet vienam aiz otra.
Dažreiz pat pieredzējuši mednieki mēdz sajaukt vilka pēdas ar lūša pēdām. Arī lūsim ir liels ķepas nospiedums un plats solis. Tomēr lūsis daudz retāk iebrūk sniegā, gandrīz nekad neizlaiž nagus, ejot vienmērīgi, un viņam vienmēr ir apaļas formas pēdas nospiedums. Ja visu šo ņem vērā, tad nav grūti viņu pēdas atšķirt.
Pārvietojoties pa ļoti dziļu sniegu, vilki vienkārši ir spiesti lēkāt – iet „ar vēzienu”. Lēcieni mēdz sasniegt pat divu metru garumu. Pakaļkājas tiek aizsviestas aiz priekškājām, un izkārtojas pa labi un pa kreisi no pēdu ass. Priekšķepu nospiedumi atrodas aiz pakaļkāju nospiedumi un ir tieši uz pēdu ceļa vidus. Šādas vilka pēdas, kas atstātas ejot „ar vēzienu” pa dziļu sniegu, ir viegli sajaukt ar stirnas pēdām. Atšķirība slēpjas tajā, ka garkājainā stirna neatsitas pret sniegu ar vēderu un krūtīm.
Runājot par vilka pēdām, vienkārši nevar nepieminēt vilka mēslus. Tā ir lieta, kas sniedz daudz informācijas. Vilka mēsliem raksturīgs tas, ka tēviņš cenšas to par visām varītēm atstāt redzamā vietā. Visbiežāk vilka fekālijas var ieraudzīt meža ceļa vidū, uz notālēm redzama pakalniņa. Tādā veidā vilks iezīmē teritoriju. Ja paurķē ar zariņu, tad tur var atrast vilka ēdiena atliekas. Mežacūkas, brieža vai truša vilna liecina, ka pusdienas ir bijušas labas. Balti mēsli par to, ka tikuši grauzti kauli. Pašķidrs mēsls ar ogu kauliņiem vasarā – grūti laiki.
Kur meklēt vilku pēdas? Vislabāk to darīt pa meža taciņām, nevis neizbrienamos brikšņos. Kad sniegs ir pietiekoši dziļš, īpaši uzmanīgi jāpavēro mežacūku takas, vecas slēpju trases, vecas vai jaunas traktoru, mašīnu pēdas, vairāk vai mazāk attīrītus izcirtumu ceļus utt. Varat būt droši, - ja ceļa virziens kaut vai aptuveni atbilst vilka gājienam, viņš noteikti izmantos kaut vai nelielu tā posmu. Vilkam taču ir grūti soļot pa dziļu sniegu. Pavisam nesen Maskavas apgabalā, kā pieaudzis vilks izvēlējās labāk pārpeldēt vēl neaizsalušu upīti piecu metru platumā, nekā iet 400 m apkārt pa pusmetru dziļu sniegu līdz tuvākajam viņam zināmajam tiltiņam.
Meklēt, atrast un iztulkot vilka pēdas ir visai aizraujoša un sportiska nodarbošanās. Ja ir minimālas pēddziņa iemaņas, tad atklājas vilku dzīves pārsteidzošie aspekti. Tu sāc redzēt lietas, kas liek paskatīties uz viņu pavisam no citas puses, nekā agrāk, sāc saprast – kāds viņš ir patiesībā.