local-stats-pixel fb-conv-api

Vilki: Pasugas0

2 3

Vilks (Canis lupus) ir vislielākais suņu dzimtas pārstāvis ar plašu izplatību, tas apdzīvo gan Eirāziju, gan Ziemeļameriku. Pēdējā gadsimta laikā sugas areāls ir stipri sarucis — vilki ir iznīcināti lielākajā daļā Eiropas un ASV. Latvijā vilks ir ieviesies uzreiz pēc ledus laikmeta. Cilvēki tos vienmēr ir medījuši, bet ar šaujamieroču izplatīšanos 19.gadsimtā sākās mērķtiecīga vilku iznīcināšana. Vilku skaita dinamiku nosaka gandrīz vienīgi medīšanas intensitāte, nevis dabiskie faktori. Kara gados plēsēju skaits pieauga, bet tad atkal tika novests līdz minimumam. Pirms 2. pasaules kara Latvijā bija palikuši tikai 17 vilki. Toties pēc kara to skaits sasniedza tūkstoti. 1990.gadu vidū vilku skaits sasniedza otru maksimumu pēckara laikā. Pašlaik vilku skaits ir samazinājies, bet uz citu Eiropas valstu fona Latvija joprojām izceļas ar lielu vilku skaitu. Kā būs nākotnē? Vai vilki tiks izšauti kā citviet Eiropā, vai arī mums pietiks saprāta saglabāt šo sugu kā dabisku ekosistēmu sastāvdaļu — to rādīs laiks.
Bijušajā Padomju Savienības teritorijā sastopamas šādas vilku pasugas:

Tundras vilks

Pamatīgs zvērs. Tēviņu ķermeņa garums var pārsniegt 150 cm. Šiem vilkiem ir raksturīgs ļoti garš, biezs, mīksts, gaišas krāsas apmatojums. V. G. Getners sniedz sekojošus datus par tundras vilku maksimālo ķermeņa masu, kurus ieguvis mērot un sverot lielākos eksemplārus no 500 Taimirā, Jamalā un Kaninas apkaimē nošautajiem zvēriem. Lielākais svars: Taimirā nomedīts vecs vilku tēviņš – 52 kg, Kaninas rajona tundrā nomedīts tēviņš – 48,8 kg un tēviņš no Jamalas – 46,7 kg. Krievijā tundras vilki apdzīvo Sibīrijas Eiropas daļas un Kamčatkas tundras zonas.

Krievijas Vidienes mežu vilks

Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, tieši šis vilks, nevis tundras vilks, Eirāzijas kontinentā sasniedz maksimālos izmērus. Nokrāsa tam ir klasiska, nevis gaiša kā tundras vilkam. Pieauguša Krievijas vidienes vilka garums var pārsniegt 160 cm, bet plecu augstums sasniedz pat 1 metru. Protams, tas attiecas tikai uz īpaši lieliem eksemplāriem. Tiek uzskatīts, ka vidējais pieauguša tēviņa svars ir 40-45 kg, pusaugu vilka (vecums apmēram 1 gads un 8 mēneši) – ap 35 kg, bet jaunuļu (8 mēnešu vecums) svars ir 25 kg. Vilcenes sver par 15-20 % mazāk. Cilvēks, kurš ir iepazinies ar vecu medību literatūru, vai ir pabijis „vilku nostūros” un runājis ar to vietu iedzīvotājiem, noteikti ir lasījis vai dzirdējis nostāstus par milzīgiem vilkiem. Tātad – cik lielu masu vilks var sasniegt? Zinātniskos darbos Centrālās Krievijas vilkiem ir noteikta maksimālā masa robežās no 69 līdz 80 kilogramiem. Bet, lūk, konkrētu zvēru svēršanas piemēri. Pie Maskavas apgabalos – tēviņš, kura masa ir 76 kg – pats lielākais no 250 vilkiem, kurus pagājuša gadsimta 30., 40. gados nomedīja pazīstamais vilku pētnieks V. M. Hartuleri. Altajā – 72 kg smags tēviņš. Vilks, kura izbāzenis atrodas MGU zooloģiskajā muzejā, savulaik svēris 80 kg (5 pudus). Pēc Vladimirskas apgabala valsts medību inspekcijas priekšnieka N. D. Sisoeva sniegtajiem datiem, laika posmā no 1951. līdz 1963. gadam tika nomedīti 641 vilki, no kuriem 17 bija īpaši lieli. Starp tiem vilki ar lielāko masu: no tēviņiem – 79 kg, kas nomedīts Sobinskas rajonā, no mātītēm – 62 kg. Šī milzīgā, gandrīz astoņdesmit kilogramus smagā zvēra priekšķepas nospiedums bija 16 cm garš un 10 cm plats. Jāpiebilst, ka Ukrainā ir norādīti vēl lielāki vilki; 92 kg Luganskas rajonā un 96 kg Černigovskas rajonā, bet šo zvēru smaguma noteikšanas apstākļi nav zināmi. Vidus Krievijas mežu vilks apdzīvo visu Krievijas Eiropas daļu mežu un mežu-stepju zonu, un iespējams, pamanās nokļūt arī Rietumu Sibīrijā. Pilnīgi iespējams, ka ziemeļos šī vilku pasuga pārvietojas arī uz meža tundru, tāpat kā tundras vilki uz taigu.

Sibīrijas mežu vilks

Arī ievērojamu izmēru vilks, kas pēc saviem vidējiem rādītājiem neatpaliek no iepriekšējās pasugas. Pēc daudzu zinātnieku domām, šī pasuga tikai pagaidām ir izdalīta atsevišķi, jo Sibīrijas vilku sistemātika vēl pagaidām ir vāji izstrādāta. Dominējošā krāsa ir gaiši pelēka, iedzeltenie toņi ir vāji pamanāmi vai to nav vispār. Kažoks nav tik kupls un zīdains, kā tundras vilkam, bet arī ir biezs un mīksts. Viņa apdzīvotības teritorija skaitās Rietumu Sibīrija, Tālie Austrumi un Kamčatka, izņemot tundras zonu, kā arī Aizbaikāls.

Stepju vilks

Šie vilki ir nedaudz mazāki par meža vilkiem, ar retāku un cietāku apspalvojumu. Muguras apspalvojumam raksturīgi rūsgani pelēkie un pat tumši brūni toņi, sāni – gaiši pelēki. Tie apdzīvo Krievijas dienvidu stepes, tai skaitā Piekaukāza, Piekaspijas, Pieurālu un Povolžskas stepes. Šī pasuga ir maz pētīta. Nav izstrādāta noteiktu pazīmju sistēma. To skaits ir neliels, īpaši apdzīvojamās teritorijas rietumu daļā.

Kaukāza vilks

Vidēja izmēra zvērs, ar rupju un īsu apspalvojumu un diezgan plānu pavilnu. Krāsa ievērojami tumšāka, nekā iepriekšminētajām pasugām, to rada pa visu ķermeni noklātie melnie akota mati. Kopējais tonis – netīri pelēks, blāvs. Krievijas robežās apdzīvo galvenokārt Kaukāza Centrālās kalnu grēdas un tās piekalnes mežus.

Mongolijas vilks

Vismazākais no Krievijas teritorijā dzīvojošajiem vilkiem. Pieauguša tēviņa masa reti kad pārsniedz 40 kg. Kažoka krāsa blāva, netīri pelēkā, iedzeltenā tonī. Šīs pasugas apdzīvojamā teritorija ir Aizbaikāla austrumi, dienvidrietumi un Primorskas apgabals.

2 3 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Izmantotie avoti:
http://petnet.lv
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000