Gruzijas Zooloģijas institūta zinātnieks J. K. Badridze pēta vilku uzvedību savvaļā un nebrīvē. Nesen viņš pabeidza eksperimentu sēriju, kuriem bija jāsniedz atbildes uz jautājumiem – kā veidojas sugas uzvedība, un kāda loma šajā procesā ir videi, apmācībām un racionālai rīcībai.
Zinātnieki pētīja vilkus, kas atrodas nebrīvē. Turklāt eksperimentālā grupa tika izmitināta mītnēs, kurās atradās daudz priekšmetu, bet kontroles grupa dzīvoja parastos aplokos. Vilcēnus baroja ar dzīvām žurkām un trušiem. Mazie vilki pavadīja daudz laika, spēlējoties viens ar otru.
Novērojumi parādīja, ka agrīna vecuma vilcēns, ķerot otru vilcēnu, pēdu pēdā atkārto viņa bēgšanas maršrutu. Tāpat vilcēns rīkojās, skrienot pēc žurkas vai truša. Vēlāk, sasniedzot apmēram 6 mēnešu vecumu, eksperimentālās grupas vilcēni iemācījās saīsināt rotaļu biedra vai upura bēgšanas ceļu, lai to ātrāk panāktu. Bet kontroles grupas locekļi reti pielietoja šādu taktiku.
Laboratorijā tika pētītas vilcēnu spējas prognozēt priekšmeta kustību. Dzīvniekam parāda divas silītes: vienu ar barību, otru – tukšu, kuras tiek aizslidinātas katra uz savu pusi un uz brīdi aizsegtas ar necaurredzamu aizslietni. Ja vilcēns saprot, ka trauciņš ar barību, kas aizslīdējis pa labi, parādīsies aizslietņa labajā pusē, viņš sāks apiet ierīci no labās puses, un otrādi. Šis ir viens no testiem, ko piedāvā izcilais zinātnieks L. V. Krušinskis, un tas sniedz iespēju noteikt dzīvnieku racionālās rīcības līmeni. Pirmajā reizē, veicot šo testu, to izturēja 80 % eksperimentālās grupas vilcēnu, un tikai 43 % no kontroles grupas vilcēniem.
J. K. Badridze uzskata, ka eksperimentālajās mītnēs ievietotie priekšmeti, kurus slēpšanās nolūkos izmantoja rotaļu biedri, žurkas un truši, palīdzēja vilcēniem iegūt zināmu pieredzi. Un eksperimentālajā situācijā, kad vajadzēja paredzēt priekšmeta kustības virzienu, vilcēni šo pieredzi izmantoja. Tādu pašu pieredzi iegūst arī savvaļā dzīvojošie dzīvnieki. Bet kontroles grupas vilkiem šādas pieredzes nebija, un arī turpmāk tie apguva pieredzi diezgan lēni; viņu medību veiksme nepārsniedza 10 %.
Otra eksperimenta laikā vilki tika piesieti pie troses, kas piestiprināta pie mieta, kuru ir iespējams izcelt no stiprinājuma vietas, tādā veidā atbrīvojot trosi. Dzīvnieki nespēja patstāvīgi atrast veidu, kā atbrīvoties no saites. Bet tiklīdz pētnieks, vilkiem redzot, izcēla mietu no stiprinājuma cilindra, vilki momentā trūkās kājās un skrēja pie barības, kuru līdz šim nevarēja aizsniegt. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem vilki, kuri jau bija sasnieguši pusotra gada vecumu, paši iemācījās izcelt mietu no cilindra un atbrīvot sevi. Septiņu mēnešu veci vilki to vēl nespēja iemācīties. Savukārt vecākiem vilkiem, pēc autora domām, izveidojās spēja prognozēt savu darbību rezultātus.
Tbilisi zinātnieku pētījumi parāda to, cik svarīga ir agrā vecumā iegūta pieredze, lai attīstītu dzīvnieku uzvedību un spēju racionāli domāt. Tas ir jāatceras tiem, kas tur dzīvniekus nebrīvē, piemēram, zooloģiskajos dārzos un zvēru audzētavās. Ja dzīvniekiem nākotnē ir paredzēts pielāgoties savvaļas dzīvesveidam, tad šāda pieredze ir absolūti nepieciešama.
Seulas Nacionālās universitātes zinātniekiem izdevies veiksmīgi klonēt vilkus, taču manuskripts, kas aprakstījis pētījumu, saturējis netīšas kļūdas. Izmeklēšanas rezultātā tika noskaidrots, ka autori, kas aprakstījuši pirmo pasaulē apdraudētās pelēko vilku sugas īpatņu klonēšanu, nav apzināti manipulējuši ar datiem.
2006. gada 27. aprīlī SNU Izpētes Integritātes Komiteja pasludināja, ka divi vilki vārdā Snuvolfs un Snuvolfija ir īsti kloni saskaņā ar divu laboratoriju - viena SNU ietvaros un otra ārpus universitātes – veiktajiem audu materiālu testiem. Vilki nākuši pasaulē 2005. gada 18. un 26. oktobrī attiecīgi.
Korejas zinātnieku komandu, kas klonējusi vilkus, savulaik vadīja Dr. Vū-Suk Huangs, kas aizgāja no SNU pēc tam, kad bija apvainots datu safabricēšanā par pētījumiem cilvēku embriju klonēšanas jomā. Huangam ir izvirzītas apsūdzības Korejas bioētikas likumu pārkāpšanā.
Šī pati universitātes komanda, tikai Dr. Lī Bueonga-Čuna vadībā, 2005. gadā klonēja pirmo suni pasaulē. Arī Lī ir izvirzītas apsūdzības par neatbilstošu izpētes fondu līdzekļu izmantošanu.
Vilki prot skaitīt līdz septiņi un uztvert sarežģītu skaņas kodu, kas apzīmē kārtas numuru. Iespējams, tieši pateicoties matemātiskajām dotībām, tie spēj tik veiksmīgi rīkot kolektīvas lielu dzīvnieku medības.
Bioloģisko zinātņu doktors Jasons Badridze no Tbilisi sugu konservācijas Centra veica sarežģītu psiho fizioloģisku eksperimentu sēriju, kuru rezultāti sniedz iespēju novērtēt savvaļas vilku intelekta līmeni.
Vilku priekšā tika nolikti vairāki nosegti barības trauciņi. Vienā no tiem atradās gaļa, pārējos no iekšpuses tikai nosmērēja ar gaļu, lai tie smaržotu tāpat, un dzīvnieks nespētu orientēties pēc smaržas. To, kurā no trauciņiem atrodas gaļa, vilks uzzināja pēc skaņas – īsiem klikšķiem. Klikšķu skaits norādīja trauciņa numuru.
Lai arī matemātiskās dotības katram no desmit eksperimentā iesaistītajiem suņiem izrādījās dažādas, pēc divām nedēļām viņi visi iemācījās atrast trauciņu ar gaļu. Bet, ja klikšķu skaits pārsniedza septiņas reizes, vilki sāka apjukt. Nākošajā eksperimentā zinātnieki nostādīja vilku priekšā vairākas rindas ar trauciņiem, pa septiņiem katrā rindā. Bet skaņas kodu padarīja sarežģītāku: pirmā skaņa apzīmēja rindas numuru, bet otra, augstāka toņa skaņa – trauciņa numuru. Pēc kādu laiku ilgušas apmācības vilki sāka atrisināt arī šo uzdevumu. Faktiski viņi apguva septiņu skaitļu aprēķinu sistēmu, ko tiem piedāvāja pētnieki, un šīs sistēmas ietvaros operēja ar divzīmju skaitļiem.
Zinātnieki sāka dot vilkiem barību, izmantojot nosacītu skaņas signālu secību. Pēc kāda laika zinātnieki ievēroja, ka skaņās, kādas vilki radīja, diedelējot pārtiku, skaidri var saklausīt tādu pašu skaņu secību.
Par šiem dzīvniekiem jau izsenis klīst ļauna slava. No mutes mutē tiek nodoti briesmīgi stāsti par dzīvniekiem cilvēkēdājiem, tiek izdomātas pasakas, kurās vilki attēloti kā ļauni laupītāji. Vilka gaudošana uzdzen bailes vientuļam ceļotājam. Vilki nogalina veselus ganāmpulkus. Bet neskatoties uz to visu, vilku ciena: par tā prātu, augstsirdību, spēku. Kas tad patiesībā ir vilks? Nežēlīgs slepkava vai apstākļu sakritības upuris?
Mūsdienās vilki ir izplatīti Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Tomēr ASV un dažās Austrumu Amerikas vietās vilki ir iznīcināti. Vilkiem piemīt lieliskas adaptācijas spējas, pateicoties tām viņi spēj piemēroties visdažādākajiem biotopiem. Bet priekšroku vilki dod kalniem, stepju un mežu stepju zonām. Tas ir saistīts ar medību paņēmieniem ziemas sezonā un lopu ganīšanu brīvā dabā.
Vilks ir spēcīgs, veikls un gudrs plēsējs. Šī dzīvnieka ķermeņa garums sasniedz 160 cm, svars – 70 kg. Runā, ka agrāk esot bijuši sastopami dzīvnieki, kuru svars bijis līdz 90 kg, bet starp mūsdienās noķertajiem zvēriem tādi milzeņi nav bijuši. Paši lielākie eksemplāri ir sastopami ziemeļu areālā, un jo tuvāk dienvidiem, jo zvēri ir mazāki. Tāda tendence ir vērojama visu dzīvo būtņu pasaulē. Nokrāsai ir liela maskēšanās loma un tā ir atkarīga no dzīvnieka dzīvesvietas. Ziemeļu rajonos dzīvojošo vilku krāsa ir gaišāka, sudrabainos toņos. Tuvojoties ziemai, šie zvēri var nomainīt kažoku uz gandrīz baltu. Stepēs un tuksnešos dzīvojošo zvēru krāsa ir smilškrāsa, ar rudiem toņiem. Meža vilku kažoki ir tumšāki; viņu pelēkos kažokus šķērso tumši plankumi. Ir grūti pamanīt zvēru viņa dabiskajā vidē, tik ļoti tas saplūst ar apkārtējo fonu.
Vilks ir ļoti skaists dzīvnieks: spēks kombinējas ar apbrīnojami plastiskām kustībām, viņā viss ir harmonisks. Ne velti mednieki ir teikuši, ka vilki neskrien, bet slīd pa zemi, nemānāmi pārvarot lielus attālumus.
Patiesi – vilki spēj attīstīt ātrumu līdz pat 55-60 km/s, noķerot pat bēgošu briedi. Viņi spēj augstu lēkt, lai pārlūkotu apkārtni. Nomedījuši aitu vai stirnu, tie spēj ilgu laiku skriet ar uz muguras uzmestu upuri, kurš reizēm sver tik pat, cik pats vilks.
Vilki patiešām nodur savu upuri, nevis nožņaudz vai nosmacē to. Viņu zobi ir kā pārsteidzošs instruments, ar kuru palīdzību vilks praktiski nesāpīgi nogalina izsekoto nagaini, momentā pārgriežot tā artērijas un mugurkaulu. Protams, lielu briedi vai alni tik viegli nepieveiksi, bet arī ar tādiem vilki tiek galā. Reizēm tie uzdrīkstas uzbrukt pat guļošam lācim. Nagainie dzīvnieki ir tikai neliela daļa no vilku medītās barības. Ja ir tāda iespēja, tad vilki medī arī zaķus, putnus, lapsas, ķer zivis un kukaiņus, lielos vairumos medī grauzējus. Turklāt grauzēji ir viņu vēlamākā barība. Ēdot grauzējus, vilki labi paēd un uzkrāj taukus. Vēl vilki mēdz ēst ogas, augļus, dažas no sēnēm.
Vilku medību taktika ir smalki izstrādāta. Daļa vilku gaida slēpnī, citi dzen tiem klāt upuri, trešie lēni rikšo aiz dzinējiem, lai nomainītu tos, kad viņi būs piekusuši. Vietās, kur nagainie dzīvnieki ganās lielākos baros vai kur tiek praktizēta mājlopu ganīšana brīvā dabā, vilki izmanto citu medību metodi. Viņi skrien aiz ganāmpulka un atlasa vājākos, slimos, ievainotos dzīvniekus, kuri vairs nespēj paskriet tik pat ātri, kā viss pārējais lopu bars.
Vilki sāk laupīt tikai pašā bargākajā gada laikā – ziemā. Plēsējiem klājas grūti, jo tie nespēj ātri pārvietoties dziļajā sniegā. Savukārt, kad stepēs un līdzenumos izveidojas sērsna, viņi viegli un ātri panāk savus upurus. Vilki mēdz parādīties cilvēku mitekļu tuvumā. Tur vienmēr var iegūt barību, nokožot suni vai nozogot kādu aitu. Ja ir izdevība, vilki nogalina uzreiz vairākus lopus, cerībā, ka vēlāk varēs atgriezties un apēst pāri palikušo gaļu. Atšķirībā no daudziem citiem dzīvniekiem, vilki nevairās ēst kritušus dzīvniekus un atgriežas pie barības atliekām. Par šo paradumu – nogalināt vairāk lopu, nekā var apēst vai aiznest vienā reizē, - cilvēks arī ir sācis ienīst vilkus, pasludinot tos par ļaunākajiem ienaidniekiem.
Vilkiem tiek piedēvēti arī briesmīgi cilvēku saplosīšanas gadījumi. Jau no senām dienām mātes baida savus mazuļus ar stāstiem par briesmīgo plēsoņu, kurš tikai to vien gaida, kā apēst kādu cilvēka mazuli. Mednieki stāsta kā izglābušies no neizbēgamas bojāejas, nosēžot kokā līdz rīta gaismai, tai laikā kad vilki sēdējuši zem koka visu nakti.
Tomēr ne mazums nostāstu ir arī par to, ka vilku bars ziemā paskrien garām cilvēkam nepievēršot tam ne mazāko uzmanību. Neviens nenoliedz, ka vilki reizēm uzbrūk cilvēkiem, bet šādiem uzbrukumi nav masveida parādība, un visbiežāk tas notiek bada gados. Ja kāds uzsāk kautiņu, nekavējoties atrodas kāds miera nesējs, kas cenšas izšķirt ķildniekus. Vilki ir līdzjūtīgi pret slimu biedru un pat dalās ar to barībā. Bet sūrie dabas likumi prasa savu. Aukstās ziemās, kad trūkst barības, gadās kanibālisma gadījumi, kad ars apēd slimu vai ievainotu biedru. Bet šī nežēlīgā nepieciešamība nes labumu visam baram.
Daudzi ceļotāji apraksta vilku gaudošanu, no kuras asinis stingst dzīslās un mati saceļas stāvus. Tas nozīmē, ka bars ir izgājis medībās, un kas zina pa kādām pēdām vadonis šoreiz virzīs savu baru. Bet gaudošana nav tikai medību uzsākšanas signāls. Gaudošanai ir ļoti daudzpusīgas nozīmes un nianses, un tā vienmēr slēpj informāciju par kādu svarīgu notikumu vilka vai visa bara dzīvē. Ar gaudošanas palīdzību vilki izpauž prieku un bēdas, tādā veidā tiek dota ziņa par medījuma vai cilvēka parādīšanos. Interesanti, ka vilki mēdz atsaukties ar savu gaudošanu uz medību raga skaņām vai dziedāšanu. Pamatojoties uz šo faktu, tiek pielietota viena no vilku medīšanas metodēm. Cilvēks cenšas atdarināt gaudošanu, lai vilks tai atsauktos. Bet nākošreiz vilki šim signālam neatsauksies, jo atcerēsies, ka tas atnesis viņiem nelaimi.
Vilku pētīšana turpinās arī mūsdienās. Dzīvnieki nebeidz pārsteigt cilvēkus ar savām sarežģītajām savstarpējām attiecībām, kas reizēm šķiet pārāk saprātīgas vai humānas. Vēl daudz savādu lietu vilku dzīvē ir neizpētītas. Bet nenoliedzami ir tas, ka viņi sniedz nenovērtējamu labumu, darbojoties kā meža sanitāri.
Uzturēšana un vairošanās nebrīvē
Bieži vien mednieki reizē ar nomedītiem vilkiem atnes arī vilku mazuļus. Kā jau visi kucēni, arī vilku mazuļi ir mīlīgi radījumi: tie ir zinātkāri, pieglaudīgi, viņiem ir amizanti lielas galviņas. Roka neceļas, lai nodarītu tiem pāri. Bet ko, lai ar viņiem iesāk? Visi saprot: no tiem izaugs nevis vienkārši liels suns, bet īsts vilks. Viens risinājums ir zooloģiskie dārzi, bet tur jau pašu vilki katru gadu rada pēcnācējus. Cirkā šie vilcēni nav vajadzīgi. Par sargsuņiem tie arī neder. Galu galā nabagi nokļūst citu mednieku rokās – lai mācītu suņiem meklēt pēdas. Šeit viņi ilgi nenodzīvo. Mirst no stresa un bada. Tāpēc nevajag pakļaut mocībām ne pie kā nevainīgos vilcēnus. Ja nespējat tos nekur iekārtot, tad labāk iemidziniet.
Vilki nav piemēroti tam, lai tos turētu telpās. Tos nevar piesiet pie ķēdes kā suņus. Ja tomēr pie jums ir nonācis vilks, nekavējoties meklējiet tam vietu zooloģiskajā dārzā. Pieaugušus vilkus nevar pieradināt. Dzīve nebrīvē, sevišķi šaurā būrī, viņiem pārvēršas par mokām. Nedaudz savādāk ir ar vilku mazuļiem. Tie var izaugt par draudzīgiem dzīvniekiem, kas atbild uz jūsu rūpēm, bet ne vairāk. Lai gan to nevar garantēt. Jums ir jāapbruņojas ar pacietību. Tikai ieliekot mīlestības, maiguma un labsirdīgas attieksmes pamatus, jūs spēsiet izaudzināt patiesu draugu. Vilcēni necieš rupju izturēšanos, kliegšanu un sišanu. Viņu īstajā ģimenē tādas audzināšanas metodes netiek lietotas. Tāpēc šis uzdevums ir pa spēkam tikai ļoti labsirdīgiem un pacietīgiem cilvēkiem.
Vilki izceļas ar pastāvību un brīvības mīlestību. Un cilvēku audzinātie eksemplāri nav nekāds izņēmums. Agri vai vēlu jūsu audzēknis pieaugs un pretendēs uz vadoņa vietu. Pagaidām šī vieta pieder jums, bet jautājums, cik ilgi jūs tajā noturēsieties. Vilku barā pastāv strikta hierarhija, un katram bara loceklim ir jāzina sava vieta tajā. Tas, ka dzīvnieks zina savu vietu, sniedz viņam psiholoģisku komfortu. Tikai pašiem stiprākajiem, veiklākajiem un gudrākajiem ir tiesības kļūt par ģimenes, bet vēlāk arī par bara vadoni. Jūsu audzēknis izmēģinās savus spēkus uz jums.
Dabiskos dzīves apstākļos vilks diennaktī noiet līdz pat 20 km. Viņam tā ir pierasta ikdienas slodze. Nebrīvē, cilvēka audzētam dzīvniekam, ir nepieciešama pietiekoši plaša kustības brīvība. Tāpēc, ja jūs esat nolēmuši paturēt dzīvnieku pie sevis, tad ieteicams uzbūvēt plašu aploku. Un nevar būt ne runas par zvēra turēšanu dzīvoklī. Visi intriģējošie stāsti par gadījumiem, kad vilks kontaktējas ar cilvēku kā līdzīgs ar līdzīgu, ir notikuši dzīvnieka brīvas uzturēšanas apstākļos. Kāds mednieks izaudzēja vilcēnu un palaida to brīvībā. Zvērs dzīvo savu dzīvi savvaļā, reizēm apmeklējot savu audžutēvu. Cilvēks neuzspiež vilkam savu sabiedrību. Mūsu apstākļos kaut kas tāds ir iespējams tikai rezervātos vai dabas lieguma zonās. Citur pieradināts dzīvnieks ir nolemts bojāejai. Zvērs uzticas cilvēkiem un negaida no tā nāvējošu šāvienu.
Secinājums no visa augstākminētā ir viens: lai turētu vilku nebrīvē, ir jāuzceļ stiprs, drošs un plašs aploks. Aploka celtniecību ir jāpārrauga speciālistam, kurš pārzina šī dzīvnieka paradumus. Jau pašā celtniecības procesa sākumā pārskatiet visu projektu un pārliecinieties par to vai tas ir drošs. Vilki ir spēcīgi dzīvnieki, kas spēj atraut slikti piesistu dēli, stabu vai drāšu žogu.
Kopšanai un uzturēšanai ir jābalstās uz principu, ka nekas neapdraud cilvēkus. Pat ja jūs esat pārliecināts par dzīvnieka draudzīgo raksturu, nevajag lieki pārbaudīt tā pacietību. Var pienākt diena, kad vilkam būs slikta oma (katram taču mēdz būt slikts garastāvoklis), un tas jums vienkārši iekodīs. Lai konflikts neizvērstos nopietnā sadursmē, starp jums ir jābūt stipram nožogojumam. Tad nekad nenāksies dzīvnieku nogalināt.
Ja jums nav iespējas uzcelt dzīvniekam drošu patvērumu, tad jūsu mājā ievestais vilcēns būs kā bumba ar laika degli. Dzīvnieks, kuram būs liegtai pierastie dzīves apstākļi, cauras dienas pavadīs pārbaudot krātiņa izturību. Ņemot vērā, ka vilkam ir lieliska atmiņa un spriešanas spējas, viņš iemācīsies, atdarinot cilvēku, attaisīt durtiņas un aizbīdņus. Vienvārd sakot – no uz ātru roku pagatavota krātiņa vilks ātri vien tiks brīvībā.
Aplokā novietojiet palielu būdiņu. Ieeju tajā taisiet no sāniem, lai dzīvniekam būtu iespēja paslēpties no uzbāzīgiem skatieniem, un nodrošiniet šo būdiņu ar salmu pakaišiem. Pakaiši ir regulāri jāmaina. Obligāti nostipriniet dzeramo trauku tādā veidā, lai jūs jebkurā laikā varētu ieliet tajā ūdeni. Vilki mēdz daudz dzert, īpaši pēc ēšanas.
Mērenā un ziemeļu klimata dzīvnieki labi pacieš zemas temperatūras. Bet tomēr uztaisiet būdu ar dubultām sienām, starp kurām saberiet skaidas. Vasaras sezonā nodrošiniet patvērumu no saules, un laiku pa laikam aplaistiet vilkus ar ūdeni.
Neaizmirstiet, ka vilki nav raduši dirnēt bezdarbībā. Jums nāksies izdomāt tiem kādu izklaidi, un kādā no tām piedalīties pašiem. Piemēram, virves vilkšana: jūs vienā pusē, zvēri otrā. Pakariet aplokā šļūtenes galu, riteni, nolieciet kādu dēli u.tml. Kad dzīvniekiem ir garlaicīgi, tie ātri kļūst nespēcīgi un aptaukojas.
Ar vilku pavairošanu var nodaroties tikai zooloģiskie dārzi un citi speciālisti, kam ir pieredze savvaļas dzīvnieku audzēšanā.
Barošana
Viena pieauguša vilka dienas gaļas deva ir 2 kg. Tas var mainīties atkarībā no sezonas, dzimuma, dzīvnieka vecuma. Ziemas periodā gaļas deva ir jāpalielina līdz 3 kg dienā. Gaļai jābūt svaigai, neskatoties uz to, ka dabiskos dzīves apstākļos, šie dzīvnieki ēd arī kritušus lopus. Tā ir tikai piespiedu rīcība reizēs, kad trūkst medījuma.
Vienreiz nedēļā gaļu nomaina ar tādu pat daudzumu dzīvās barību: jūras cūciņām, trušiem, vistām.
Obligāti pievienojiet ēdienkartei olas, biezpienu, pienu un augu valsts barību: burkānus, klijas, zaļumus, auzu pārslas, auzu pārslu un citu putraimu putras. Neaizmirstiet arī par vitamīniem.
