Vilki: Evolūcija2

Ģenētiskās izpētes rezultātā zinātnieku komanda ir nonākusi pie slēdziena, ka Ziemeļamerikas melnie vilki un koijoti savu izteikto krāsu ir ieguvuši no suņiem, kas gēnu mutāciju ienesuši Jaunajā pasaulē.
Izpētes rezultāti norāda uz retu gadījumu, kad ģenētiskā mutācija no pieradināta mājdzīvnieka ir devusi labumu savvaļas dzīvniekiem, bagātinot to „ģenētisko mantojumu”, kā raksta zinātnieki izdevumā Thursday’s Science Express, kas ir žurnāla „Science” interneta versija. Tā kā melnie vilki ir biežāk sastopami mežiem klātās teritorijās nekā klajumos, zinātnieki secināja, ka melanisms – pigmentācija, kas radusies mutācijas rezultātā – šiem dzīvniekiem devusi pielāgošanās priekšrocības.
Lai arī sastopams daudzām sugām, suņiem melanisms rodas unikāla ģenētiskā ceļa veidā, kā apgalvo Dr. Gregorijs S. Baršs – Stenfordas Universitātes Medicīnas Skolas ģenētikas un pediatrijas profesors un vecākais pētījuma autors.
Pēdējā gada laikā Dr. Baršs un viņa laboratorija identificēja gēnu mutāciju, kas atbildīga par proteīnu beta-defensins 3, kas regulē melanismu suņos. Noskaidrojot, ka tā pati mutācija arī ir radījusi melnus vilkus un melnus koijotus Ziemeļamerikā, kā arī melnus vilkus Itālijas Apenīnu kalnos, kur vilki nesen ir hibridizējušies ar klaiņojošiem suņiem, zinātnieki sāka pētīt, kur un kad šī mutācija attīstījusies.
Salīdzinot lielu vilku, suņu un koijotu genomu apjomu, Dr. Baršs ar kolēģiem secināja, ka mutācija radusies suņos pirms 12 779 līdz 121 182 gadiem, ticamākais skaitlis ir 46 886 gadi. Tā kā pirmie piejaucētie suņi tiek datēti ar laika posmu pirms 15 000 līdz 40 000 gadu Austrumāzijā, zinātnieki nevarējuši noteikt pilnīgi precīzi, vai mutācija vispirms radusies vilkiem, kas tajā laikā pastāvēja, vai arī suņiem to agrīnajā piejaucēšanas stadijā.
Roberts K. Viens, evolucionārais biologs Kalifornijas Universitātē Lonsandželosā, kas pēta suņu evolūciju un ir viens no autoriem, kas raksta žurnālam „Science”, intervijā teicis, ka, viņaprāt, mutācija vispirms radusies suņiem. Taču, pat ja tā vispirms piemeklējusi vilkus, tad tā tika nodota suņiem, kuri to ienesa Jaunajā Pasaulē un nodeva tālāk vilkiem un koijotiem neilgi pēc savas ierašanās.
Dr. Viens ar saviem kolēģiem ir datējuši suņu eksistenci Aļaskā pirms aptuveni 14 000 gadiem un pašlaik pārbauda seno suņu atliekas visā Amerikā, lai konstatētu mutāciju.
Zinātnieki secinājuši, ka mutācija ir pakļauta pozitīvajai selekcijai, tas nozīmē, tā kalpo kādam adaptīvam mērķim. Krustošanas rezultātā rodas pēcnācēji ar vienu gēnu komplektu no katra vecāka, šajā gadījumā suņa un vilka. Ja visa sekojošā krustošanās notiek vilku starpā, suņu gēni galu galā izzūd, ja vien viens vai vairāki no tiem palīdz organismam izdzīvot.
Zinātnieki vēl nav noteikuši mutācijas mērķi, bet tie izsaka pieņēmumu – mutācijas saistība ar mežu iemītniekiem nozīmē, ka melanisma izplatībai būtu jāpalielinās līdz ar mežu izplešanos ziemeļu virzienā.
Intervijā Dr. Baršs izteica novērojumu, ka beta-defensins ir iesaistīts imunitātes nodrošināšanā pret vīrusu un bakteriālas izcelsmes ādas infekcijām, kas ir plašāk izplatītas siltākajā meža vidē.
Marks Bekoffs, uzvedības etologs no Kolorado Universitātes, kas nebija iesaistīts šajā projektā, apgalvo, ka nepieciešams vairāk darba veikt, lai parādītu, kādas adaptīvās priekšrocības var būt melniem kažokiem, taču Dr. Bekoffs arī piemetināja, „Šis ir svarīgs pētījums, jo, cita starpā, tas liek mums pārdomāt, ko saprotam ar terminu „tīršķirne”.