Vilki: Barošanās0

Vilks ir tipisks plēsējs, kas iegūst pārtiku, aktīvi izsekojot un medījot upurus. Vilka ēdienkarte ir diezgan plaša. Tomēr tā pamatbarība ir savvaļas un reizēm arī mājdzīvnieki: tundrā – savvaļas un mājas ziemeļbrieži; mežu zonās – aļņi, brieži, stirnas, mežacūkas, mājas aitas, govis, zirgi; stepēs un pustuksnešos – antilopes (stepju antilopes u.c.), mājdzīvnieki.
Otrajā vietā, pēc nagaiņiem, vilka ēdienkartē ir zaķi, galvenokārt – baltie zaķi. Daudzos reģionos šī izplatītā un daudzskaitlīgā zaķu pasuga nodrošina vilka pārtikas ieguvi.
Veicot pētījumus, ir konstatēts, ka ražīgos gados, tā saucamajos – „zaķu gados”, vilku skaits un izdzīvošanas spējas palielinās.
No Krievijas faunas vērtīgajiem medību dzīvniekiem par vilku upuriem bieži kļūst murkšķi (stepju zonās) un bebri, kuru medīšanai vilki izmanto dažādas, ilgstošas slēpņu metodes.
Arī plēsīgie zīdītājdzīvnieki ietilpst vilku uzturā, to skaitā: lācis, lapsa. Stepes lapsa, savvaļas suns, šakālis, polārlapsa, lūsis, meža un klinšu caunas, sermulis u.c.
Īpašu vietu ieņem mājas suņi, kurus vilki medī īpaši, nekaunīgi nogalinot tos ciematu teritorijās, tieši sētā vai mājas apkārtnē, reizēm pat saimnieku acu priekšā.
Putni ir pavisam neliela daļa vilku uzturā, lai gan atsevišķos reģionos noteiktos gadalaikos putniem ir diezgan liela nozīme. Tundrā un mežu tundrā vilki orientējas uz meža zosu medīšanu un medī jaunos putnu, kas vēl nav iemācījušies lidot. Taigā par vilku medījumu bieži vien kļūst mednis, mežu stepju zonā – rubenis, pelēkā irbe, bet tundrā un mežu tundras zonā – baltā un tundras irbes.
Ievērojama vilka iztikas avota daļa ir kritušie dzīvnieki. Dzīvnieku līķi, kas nobeigušies dabīgā nāvē ganībās (no vecuma, slimības), mednieku aizšautie dzīvnieki, kas vēlāk nobeigušies, meža tehnikas nosistie un uz ceļiem nobrauktie dzīvnieki, kā arī uz kritušo dzīvnieku izgāztuvēm atvestie lopi.
Lai arī nedaudz, bet vilki pārtikā lieto arī zivis – gan tās, ko cilvēki atstājuši krastā, gan pašu spēkiem seklās upītēs, sausuma laikā iegūtās. Līdztekus vilki ēd arī vardes, ķirzakas, dažādus kukaiņus, skudras un gliemežus.
No augu valsts vilka pārtikā ir brūklenes, mellenes, kazenes, mežrozīšu, mežābeļu augļi, pīlādžogas.
Ārstnieciskos nolūkos vilki, tāpat kā suņi, mēdz ēst grīsli un stiebrzāles. Stepju rajonos mēdz apciemot laukus, kur ēd arbūzus.
Vilks ir slavens ar savu ne piesātinātību. Ja tas ir izsalcis, tas spēj apēst vienā reizē pat 10 kg gaļas. Kad parastā pieauguša vilka diennakts norma ir tikai 2 kg. Bet vilki labi pārcieš badu, nezaudējot dzīvības spēkus.
Vilka rijība ir fakts, kas apstiprina kādu zināmu gadījumu. Reiz, Dienvidurālos divi pieredzējuši mednieki P. E. Balašovs un I. P. Malihins, kas bija speciāli atsaukti uz Uraļskas apgabala Meļekskas rajonu, devās uz cūku fermu, kuras apkārtnē uzdarbojās plēsīgi vilki. Kādu nakti viņi cūku fermā ierīkoja slēpni. Slēpnī sēdošais P. E. Balašovs nogaidījis pie pavērta lodziņa visu nakti, nolēma pamest slēpni, jo domāja, ka no rīta puses vilki vairs nav gaidāmi, un iegāja netālu stāvošajā sarga būdiņā, lai sasildītos. Kad uzausa gaisma (bija pagājušas tikai 40-45 minūtes), cūku fermas strādnieki blakus vārtiem, salmu čupā atrada cūkas atliekas. Izrādījās, ka viena no cūkkopēm vakarā nebija iedzinusi sivēnmāti telpās, un tā bija iekārtojusies uz guļu salmu kaudzē.
Un šo nieka 40-45 minūšu laikā vilki ne tikai paspēja bez trokšņa nobeigt lielo sivēnmāti, kuras dzīvsvars bija aptuveni 200 kg, bet arī gandrīz pilnībā to apēst. Šajās steidzīgajās dzīrēs katram dzīvniekam nācās apēst ap 10 kilogramiem gaļas, tomēr tas netraucēja viņiem uzkāpt kalnā divu kilometru attālumā no fermas, kur zvēri acīmredzot ar lielu interesi vēroja jezgu, kas sacēlās pēc viņu vizītes.
Viena no vilka barošanās īpatnībām ir viņa spēja apēst gaļas daudzumu, kas ievērojami pārsniedz tā fizioloģiskās vajadzības (2kg diennaktī). Augstāk aprakstītais faktu apstiprina ne viens vien gadījums, kad vilks ir apēdis desmit un pat vairāk kilogramu gaļas vienā reizē. Mūsdienās šī vilka īpatnība jau ir aplecināta un pierādīta, veicot dažādus eksperimentus. Un vēl – vilks, kurš tikko pieēdies līdz kaklam, briesmu gadījumā, bēgot no vajātājiem, spēj uzreiz atvemt vēl nesagremotos lielos gaļas gabalus, tādā veidā atvieglojot sev skriešanu.