Tu nekad nezini otra cilvēka stāstu. Tāpēc labāk nejautāt.
Vērtīgi un skumji. Liks aizdomāties par to, ko mēs patiesībā jautājam...21
Tur kaut kur ir sieviete ap 30, kurai nav bērnu. Cilvēki viņai jautā: ‘’Joprojām bez bērniem?’’ Viņas atbilde mainās atkarībā no dienas, bet parasti viņa piespiesti pasmaida un saka: ‘’Nē, vēl nav.’’ ‘’Nu taču pēdējais laiks! Jaunāka taču tu nekļūsti, vai ne?’’ Un cilvēks aiziet. Sieviete paliek stāvam ar stīvu smaidu sejā. Kad paliek viena, viņa raud.
Raud par to, ka ir bijusi stāvoklī četras reizes un visas reizes bērniņš zaudēts… Raud par to, ka cenšas tikt pie bērniņa jau kopš kāzu nakts, kas bija piecus gadus atpakaļ. Raud tāpēc, ka viņas vīra bijusī sieva viņam ir dāvājusi bērnus, bet viņa ne. Raud tāpēc, ka viņa izmisīgi vēlas mākslīgo apaugļošanu, bet viņai nepietiek naudas pat nelielai iemaksai. Raud tāpēc, ka ir vairākas reizes mēģinājusi mākslīgo apaugļošanu, bet bez rezultātiem. Raud tāpēc, ka veselībai lieto zāles, kuras diemžēl samazina auglību.
Raud tāpēc, ka viņas vīrs vaino pats sevi, un šī vainas apziņa kā smags cirvis karājas virs viņu laulības.
Raud tāpēc, ka viņas māsām ir bērni. Raud, jo viena no māsām bērnus nemaz negribēja. Raud, jo viņas draudzene gaida bērniņu. Raud, jo viņas mamma nemitīgi jautā: ‘’Kad tad tev būs bērni beidzot?’’
Raud, jo vīra ģimene alkst kļūt par vecvecākiem. Raud tāpēc, ka kaimiņiem ir dviņi, pret kuriem izturas šausmīgi.
Raud, jo sešpadsmitgadnieces paliek stāvoklī, nemaz necenšoties un negribot. Raud, jo viņa ir fantastiska tante savu māsu bērniem.
Raud, jo jau ir izvēlējusies vārdus saviem gribētajiem bērniem.
Raud, jo mājā ir tukša istaba. Raud, jo viņas ķermenī ir tukšums. Raud, jo viņai ir tik daudz, ko piedāvāt.
Raud, jo viņas vīrs būtu fantastisks tēvs. Raud, jo viņa būtu lieliska māte. Bet nav.
Kaut kur citā pilsētā vai ielā ir cita sieviete. 34 gadi, 5 bērni. Cilvēki, viņu satiekot, saka: ‘’PIECI? Jēziņ, ceru, ka vairak nebūs.’’ Un viņi smejas, jo domā, ka tas bija lielisks joks. Viņa smaida, bet samāksloti. Viņa maina sarunas tematu un lēnām atvadās. Kā vienmēr. Un mājās viņa raud.
Raud par to, ka atkal gaida bērniņu, bet savu prieku ir jāslēpj. Raud par to, ka allaž ir vēlējusies lielu ģimeni, bet cilvēki pret to izturas nosodoši.
Raud, jo pati bija vienīgais bērns un mazotnē jutās vientuļa un pamesta. Raud, jo viņas vecmāmiņai bija 12 bērni, un viņa vēlas būt kā vecmāmiņa.
Raud, jo nevar iedomāties savu dzīvi bez bērniem, bet apkārtējie domā, ka tie viņai ir sods un slogs. Raud, jo negrib, lai vņu žēlo.
Raud, jo var uzturēt arī tik lielu ģimeni, bet apkārtējie tāpat nosoda. Raud, jo cilveki uzskata, ka viņa ir bezatbildīga un nemāk izsargāties.
Raud, jo viņai apnikušas ‘’smieklīgas’’ piezīmes. Raud tapēc, ka grib dzīvot mierā ar savu ģimeni, bet cilvēki tāpat baksta ar pirkstiem.
Kāda cita sieviete – 40 gadi, viens bērns. Cilvēki viņai jautā: ‘’Tikai viens? Tu vairāk negribi?’’ ‘’Man pietiek ar vienu,’’ viņa smaidot atbild. Šī saruna ir notikusi jau neskaitāmas reizes. Un neviens nespēj iedomāties, ka vienatnē viņa raud.
Raud par to, ka jau viena grūtniecība bija īsts brīnums. Raud par to, ka viņas dēls grib māsiņu vai brālīti.
Raud par to, ka vienmēr ir gribējusi vismaz 3 bērnus. Raud par to, ka viņas grūtniecību nācās pārtraukt, lai glābtu viņas pašas dzīvību.
Raud par to, ka ārsti saka ‘’Ar jūsu veselību grūtniecība jums ir bīstama.’’ Raud, jo cīnās par to, lai parūpētos par to vienu mazo, kas viņai ir.
Raud, jo viņas vīrs ir miris, un viņa nav iemīlējusies vēlreiz.
Raud, jo viņas pašas ģimene uzskata, ka viens bērns ir pietiekami. Raud, jo strādā tik saspringtu darbu, no kura nevar atiet ne soli.
Raud, jo viņas pēcdzemdību depresija bija vienkārši šausmīga. Raud, jo viņai nācās izoperēt daļu dzemdes. Raud, jo viņa grib vēl vienu bērnu, bet nevar.
Un šis nav fantāzijas auglis. Šādas sievietes ir visur. Viņas mums dzīvo kaimiņos, ir mūsu kolēģes, draudzenes vai pat māsas. Mēs nekad nezinām otra cilvēka stāstu.