1975. gada 24. jūnijā Kenedija starptautiskajā lidostā Ņujorkā stipra negaisa laikā, iepriekš nezināms un neizpētīts laikapstākļu fenomens izraisa aviokompānijas Eastern Airlines reisa 66 katastrofu, kurā ies bojā lielākā daļa pasažieru.
Notikumu hronoloģija šajā rakstā.
Negaisa mākoņi virs Džona Kenedija starptautiskās lidostas savilkās tajā pašā laikā, kad Ņujorkas teritorijā ielidoja aviokompānijas Eastern Airlines lidmašīna Boeing 727 ar reisa numuru 66. Šis reiss startēja no Ņūorleānas lidostas ar 124 cilvēkiem uz borta - 116 pasažieriem un 8 apkalpes locekļiem.
Pirms ielidošanas Ņujorkā reiss 66 nebija ziņojis par nekādām problēmām. Reisa 66 apkalpe sazinājās ar lidostas dispečeru, lai saņemtu norādījumus par gaidāmo nosēšanos uz nolaišanās skrejceļa 22L. Dispečers brīdināja reisu 66 un citus ienākošos lidaparātus par to, ka lidostas teritorijā spēcīgi līst, ir dūmaka, un ka redzamība ir tuvu nullei, un par to, ka visi ienākošie lidaparāti būs spiesti nosēsties ņemot vērā tikai mērinstrumentu rādījumus. Dispečers turpināja vadīt reisu 66 uz nolaišanās skrejceļu, dodot tam radara vektorus, lai palīdzētu izmanevrēt cauri spēcīgajiem negaisa mākoņiem un ieturēt drošu distanci no pārējiem diviem lidaparātiem, kas gāja uz nosēšanos uz tā paša skrejceļa. Laikapstākļu pasliktināšanās dēļ, viens no reisa 66 pilotiem pārbaudīja laikapstākļus Lagardijas lidostā, Kvīnsā - reisa 66 rezerves lidostā. Pulksten 15:59, 6 minūtes pirms reisa 66 paredzētās nolaišanās, dispečers brīdināja pilotus par spēcīgu virziena maiņu tuvu zemes virsmai lidojuma pēdējā etapā. Pulksten 16:05, kad lidmašīna tuvojās skrejceļam 22L, tā iekļuva spēcīgā gaisa plūsmā, kas vispirms lidmašīnu pacēla nedaudz augšup. Tad vēja virziens mainījās. Pazūdot pretvējam, lidmašīna nokļuva spēcīgās no zemes nākošās gaisa plūsmas varā un strauji zaudēja augstumu.
Eastern Airlines reiss 66 avarēja 730 metrus pirms nolaišanās skrejceļa. Pēc pirmā trieciena lidmašīna sadragāja kreiso spārnu, uztriecās skrejceļa sākumā esošajam apgaismes mastam, aizdegās un uzsprāga, izkaisot atlūzas pa Rokavejas bulvāri, kas iet gar lidostas ziemeļrietumu perimetru. 107 pasažieri un 6 apkalpes locekļi, tostarp abi piloti uz vietas mira. Dzīvi palikušie 9 pasažieri un 2 stjuartes avārijas laikā atradās pasažieru salona pakaļdaļā. Tolaik tā pēc upuru skaita bija traģiskākā vienas lidmašīnas avārija Amerikas Savienoto Valstu vēsturē. Upuru vidū bija Amerikas Basketbola Asociācijas (līga, kas tolaik konkurēja ar NBA) spēlētājs Vendels Ledners un Luiziānas Episkopālās diecēzes bīskaps Ivesons B. Nolands.
Katastrofas izmeklēšana un rezultāti.
Negadījumu izmeklēja Nacionālā transporta drošības padome (NTDP). Izmeklēšanas gaitā tika konstatēts, ka 10 minūtes pirms reisa 66. katastrofas transportlidmašīnas DC-8 kapteinis nolaižoties uz tā paša skrejceļa 22L ziņoja par spēcīgu vēja virziena maiņu tuvu zemes virsmai. Pilots brīdināja kontroltorni par vēja virziena maiņu, taču citi lidaparāti turpināja nosēsties. Pēc DC-8 nolaižoties uz tā paša skrejceļa gandrīz avarēja Eastern Airlines lidmašīna Lockheed L-1011, taču piloti paspēja no jauna uzņemt augstumu un ieet nākamajā nolaišanās lokā. Pirms reisa 66 nolaidās vēl divas lidmašīnas. Saskaņā ar melnās kastes pilotu sarunu ierakstiem, reisa 66 kapteinis bija saņēmis ziņojumus par vēja virziena maiņu, taču neņēma to vērā un turpināja nosēsties. Spēcīgo lietusgāžu un dūmakas dēļ redzamība bija slikta un abi piloti nepamanīja, ka lidmašīna atradās bīstami tuvu zemei. Aptuveni sekundi pirms katastrofas un ieraksta pārtrūkšanas, kapteinis sauca: "Taisām otro loku!" Taču bija jau par vēlu.
NTDP savu galīgo ziņojumu publicēja 1976.gada 12.martā.
Savā ziņojumā par iespējamo avārijas cēloni noteica sekojošo: "Nacionālā transporta drošības padome nosaka, ka par šī negadījuma cēloni var uzskatīt lidaparāta sastapšanos ar ļoti spēcīgiem, mainīga virziena vējiem, kas saistīti ar ļoti spēcīgu pērkona negaisu. Šie vēji izraisīja strauju augstuma zaudēšanu un uztriekšanos skrejceļa sākumā esošajiem apgaismes mastiem. Reisa pilotu novēloto reakciju uz nolaišanās ātruma palielināšanos un nespēju to izlabot droši vien var saistīt ar viņu paļaušanos uz vizuālajiem navigācijas orientieriem, nevis uz mērinstrumentu paneļa rādījumiem. Tomēr, bīstamie vēji varētu būt bijuši par spēcīgu, lai veiktu sekmīgu nosēšanos pat tad, ja viņi būtu paļāvušies uz un sekojuši līdzi mērinstrumentu norādēm."
NTDP arī secināja, ka liela daļa vainas notikušajā katastrofā jāuzņemas arī dispečeram, kam nekavējoties vajadzēja DC-8 kapteiņa sūtītos brīdinājumus darīt zināmus savam priekšniekam, tomēr tas nenotika, jo priekšnieks esot tobrīd bijis "pārāk noslogots".
"Papildus katastrofas iemesls ir arī skrejceļa 22L ilgstoša izmantošana laikā kad, gan gaisa satiksmes vadībai, gan pašiem pilotiem vajadzēja apzināties slikto laikapstākļu radītās briesmas tā tuvumā."
Pēc reisa 66 katastrofas vēja virziena maiņas apgabali un to radītie draudi aviācijai tika pastiprināti izpētīti un labāk saprasti.
