Savukārt «Valsts aizsardzības fonda Lāčplēsis» prezidents Jānis Ivars Kasparsons nevairījās apspriest J. Grigaļa personību, norādot, ka gan Saeimas vēlēšanu likuma, gan citos likumos noteiktajiem ierobežojumiem, kas attiecas uz bijušajiem izlūkdienestu darbiniekiem, aģentiem un līdzstrādniekiem, nav jēgas: «Eksistē tāds jēdziens kā noilgums, kurš nav attiecināms tikai uz kara noziegumiem un masu slepkavībām. Pagājuši jau divdesmit četri gadi. Ko šis cilvēks vairs var ietekmēt? Aizliegums ir stulbums, un šā likuma norma joprojām ir spēkā tikai tāpēc, ka latvietis latvietim ir gardākais ēdiens. Ja runājam par Grigali – viņš jau savā būtībā ir ļoti labs cilvēks. Katram ir savas ambīcijas. Varbūt vienu otru reizi viņš ir ass un lecīgs, bet viņš ir labsirdīgs cilvēks. Pazīstu viņu ļoti sen. Ja vaicāsiet, kāpēc V. Vīķe-Freiberga turēja Grigali, tad jājautā, ko mēs par pašu Vairu zinām? Kādēļ viņa Vīnē skrēja ar Putinu bučoties? Padomju laikos šie cilvēciņi no tā dīķa malas uz šejieni tā vienkārši nebrauca. Lai tiktu uz šejieni, viņiem vajadzēja iziet caur čekas durvīm. Tāpat kā mūsējiem vajadzēja iziet cauri čekas durvīm, lai tiktu uz ārzemēm. Visur izlūkdienesti vienādi strādā. Kā tad Saeimas deputāts Atis Lejiņš varēja darboties Afganistānā? Kā tad varēja kandidēt uz amatu bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš? Vai tad toreiz uz viņu likuma ierobežojumi neattiecās? Vai tad Guntim Ulmanim «maisos» nebija kartīte? Kuram tad bija segvārds «Hugo»?”
V. K. Markuss, vaicāts par J. Grigali un Ārzemju valodu kara institūtu, sāka stāstīt par visu ko, tikai ne par J. Grigali: par specdienestu darbinieku noslepenošanas metodēm; par VDK aģenta ar segvārdu «Pīlādzis» operatīvo lietu; par Maskavas Starptautisko attiecību institūtu, kurā mācījies «Pīlādža» dēls; par Jura Bojāra talantiem, strādājot LPSR VDK pretizlūkošanas daļā; par angļu izlūkdienesta veiksmīgo operāciju – PSRS VDK arhivāra Vasīlija Mitrohina arhīva jeb PSRS ārējā izlūkdienesta aģentūras lietu iegūšanu. Tā arī neko nepateica.