Mani personīgi jau labi sen nomoka šis jautājums.
Vaira Vīķe-Freiberga - čekas aģente vai ASV aģente?35
Vaira Vīķe dzimusi 1937.g. 1.decembrī Rīgā. Padomju karaspēkam okupējot Latviju, viņas ģimene devās trimdā 1945.g. 1.janvārī un kā bēgļi nonāca Vācijā. Skolas gaitas prezidente uzsāka latviešu bēgļu nometnēs Herenvīkā un Lībekā, vēlāk franču pārvaldītajā Marokā - pamatskolā Dauratas HES un meiteņu koledžā Mers-Sultan Kasablankā.
1954.gadā ģimene izceļoja uz Toronto, Kanādā, kur V.Vīķe-Freiberga gadu strādāja bankā, tad iestājās Toronto Universitātē, iegūstot bakalaura (1958.g.) un maģistra (1960.g.) grādu psiholoģijā. Tur viņa iepazinās ar savu vīru Imantu. Studiju laikā viņa strādāja par palīgskolotāju meiteņu privātskolā, kā arī tulkoja no spāņu valodas.V.Vīķe-Freiberga sāka darboties ārzemju latviešu sabiedrībā 1957. gadā kā audzinātāja jaunatnes nometnēs. 1960-61.g. viņa bija psiholoģe Toronto Psihiatriskajā slimnīcā. Atsākot studijas Makgila (McGill) Universitātē Monreālā, viņa ieguva doktora (Ph.D.) grādu eksperimentālajā psiholoģijā 1965.gadā. Viņa brīvi pārvalda latviešu, angļu, franču, vācu un spāņu valodas.
No 1965. līdz 1998. g. Vairas Vīķes-Freibergas psiholoģijas profesores karjera veidojās Monreālas Universitātē (Université de Montréal), kur viņa pasniedza psihofarmakoloģiju, psiholingvistiku, zinātnes teoriju un eksperimentālās metodes, bet galvenie pētījumi bija vērsti uz atmiņas, valodas un prāta procesiem. Vienlaikus viņa veica pētījumus par latviešu tautas dziesmu semiotiku, poētiku un struktūru. Šajā darbības posmā sagatavotas vai publicētas 10 grāmatas, ap 160 rakstu, monogrāfiju un grāmatu nodaļu, sniegtas vairāk nekā 250 runas un zinātniski referāti angļu, franču un latviešu valodās, kā arī daudzas radio, televīzijas un preses intervijas. V.Vīķe-Freiberga ir Latvijas Rakstnieku savienibas biedre (2004).
Imants Freibergs līdz 1999.gadam bija informātikas profesors Kvebekas universitātē Monreālā (UQAM) un kopš 2001.gada - Latvijas Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas asociācijas LIKTA prezidents. Vaira Vīķe-Freiberga ar vīru sadarbojas dainu pētniecībā.
Par Vairu Vīķi-Freibergu Latvijā iznākušas jau vairākas grāmatas. Viena no tām, M. Ruka grāmata „Īsvēsture. Patiesā Vaira Vīķe-Freiberga.” nesaudzīgi atklāj daudzus nepatīkamus faktus mūsu bijušās prezidentes biogrāfijā. Jaunā psiholoģijas doktore esot saistījusies ar VDK un t. s. «folkloristes statusā» sākusi veiksmīgi apmeklēt Padomju Latviju. Padomju okupācijas laikā uz Latviju atbraukt trimdas letiņiem viegli nebija. Kā viņai ar ģimeni izdevās apceļot Padomju Latviju, joprojām paliek noslēpums. Pirmoreiz okupēto Latviju viņa apmeklēja 1969. gadā, savukārt jau 1973. gadā viņa viesojās Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu valodas un Literatūras institūtā. Arī pēc tam V.V. Freiberga vairākkārt bijusi Latvijā. Šīs regulārās vizītes uz PSRS izraisīja asu kritiku trimdas latviešu vidū. Trimdā joprojām klīst baumas par zinātnieces sadarbību ar padomju specdienestiem.
Okupācijas laikā ārvalstīs bija pietiekami daudz latviešu, kuri bija pārliecināti, ka par Latviju tomēr nevajag aizmirst un, ja sakari ar tur dzīvojošiem tautiešiem nozīmēja sakarus arī ar VDK, tad tā tam bija jābūt. Jāatceras, ka kultūras kolektīvi, kuri okupācijas laikā ceļoja pa ārzemēm, vienmēr nāca komplektā ar čekas pavadoni, lai pārliecinātos, ka neviens netaisās sekot Mihaila Barišnikova piemēram un, tā teikt, lekt pār sētu. Nedrīks arī aizmirst, ka viens no sekmīgas PSRS politikas realizācijas svarīgākajiem priekšnoteikumiem bija latviešu emigrācijas centru darbības neitralizēšana. Kā pierāda tagad pieejamie LPSR VDK dokumenti, konservatīvo latviešu kritika bija gluži pamatota, jo kultūras sarīkojumu rīkošana tiešām nozīmēja saspēli ar neapšaubāmu ļauno spēku − VDK. Tomēr liberāļi, kuŗu mērķis, kā norāda Vaira Vīķe-Freiberga, bija rūpēties par latvisko identitāti, kam pamatā ir dabīga, nesamākslota, emocionāli pārdzīvota un dinamiska latviskas esamības apziņa, uzskatīja, ka ir iespējams kontaktēties ar KSK, nezaudējot nacionālo stāju. Un ticēja, ka to prot ne viens vien no KSK uzraudzītajiem okupētās Latvijas radošās inteliģences pārstāvjiem.
Daudzi, varbūt nemaz nezina tādu cilvēku kā Imants Lešinskis. Viņš bija agrākais LPSR Sadraudzības komitejas ar tautiešiem ārzemēs priekšsēdētājs (tā sauktā kultūras komiteja- kultkoms). I. Lešinska darbības objekts bija trimdas latvieši. 1978.gadā, būdams PSRS pārstāvniecības ANO darbinieks, I. Lešinskis pieprasīja politisko patvērumu ASV un vēlāk atklāti atmaskoja padomju valsts nostādnes un VDK patiesos nolūkus un rīcības metodes attiecībā pret latviešu emigrāciju. VDK paspārnē tika izdots laikraksts “Dzimtenes Balss”, kas Latvijā ilgu laiku bija pat slepens. Tik slepens, ka "Dzimtenes Balss" redakcijas darbinieki skaitījās Latvijas Komunistiskās partijas laikraksta “Cīņa” algu sarakstā. Tajā publicējās Latvijā joprojām pazīstami dzejnieki, mākslinieki, laikrakstu redaktori un publicisti. LPSR VDK priekšsēdētāja Longina Avdjukeviča 1976. gada slepenajā ziņojumā LKP Centrālkomitejai norādīts: „Aktivizēta darbība emigrācijas organizāciju un centru dezorganizēšanā.” Šim nolūkam tika izmantoti īpaši sagatavotu propagandistu izbraukumi uz emigrantu mītnes zemēm. Ziņojumā kā pirmais tiek minēts dzejnieka Jāņa Petera un dramaturga Jāņa Anerauda izbraukums, kuŗā „veikti pasākumi pret emigrācijas centriem ASV un Augstākminēto pasākumu veikšana kopā ar citu darbu padziļināja šķelšanos emigrācijā.” Jāsaka, ka daudzi emigrācijā esošie inteliģences pārstāvji tiešām ar nicinājumu izturējās pret tā sauktajiem „dīpīšiem” un izvairījās no jebkura kontakta ar šo organizāciju un tās rīkotajiem pasākumiem, uzskatīdami to par spiegu organizāciju. Jāatzīst, ka šim jautājumam īstenībā ir arī otra puse. CIP noteikti bija informēti par KGB aktivitātēm emigrantu organizācijās, un nešaubos ne mirkli, ka organizēja arī savu vervēšanu, tā kā neizslēdzu situāciju, ka dažs labs KGB spiegs bija dubultspiegs un pat dubultdubultspiegs. Tādi bija laiki, ko tu padarīsi...
1999. gada jūlijā V.V. Freiberga pieprasījusi arī izziņu no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) pēc tam, kad LPSR laikos ietekmīgais "vēsturnieks", PSRS varonis, akadēmiķis Vilis Samsons apgalvoja, ka Vīķe-Freiberga savulaik noraidoši izturējusies pret LPSR Kultūras sakaru komitejas aicinājumiem. TSDC tomēr ziņoja, ka tam nav ziņu par Vīķes Freibergas vai viņas ģimenes locekļu tiešu sadarbību ar VDK. Te atkal runga ar diviem galiem, jo pašas amatpersonas ne reizi vien taču apgalvoja, ka jebkādus nopietnus dokumentus VDK izveda uz Krieviju jau 1989. gadā...
2007.gada 30.maijā Vaira Vīķe-Freiberga nāca klajā ar paziņojumu, ka prezidenta amata kandidātu Aivaru Endziņu izvirzījusi partija, kuras lojalitāte Latvijai ir apšaubāma, turklāt viņš ilgstoši darbojies komunistiskajā partijā. Vienlaicīgi viņa atzīst, ka pati sadarbojusies ar VDK.
«Tas sanāk nu gluži kā man! Mani izvirzīja Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kas arī bija promaskaviski orientēta, bet to, paldies Dievam, visi jau ir aizmirsuši. Turklāt esmu sadarbojusies ar VDK, ko gan nekad neatzīšu, un diez vai kāds arī to spēs pierādīt. Tādā ziņā Endziņa kungs ir tikpat labs kandidāts kā es, vai pat vēl labāks, jo uzreiz godīgi atzīst, ko darījis,» secināja prezidente. Jāsaka, ka neatkarīgās Latvijas iekšlietu ministriju joprojām vada pietiekams skaits LPSR iekšlietu ministrijas amatpersonu. Prokurors Aivars Zaķis 80. gados bijis VDK lietu uzraugs. Vairāki bijušie politieslodzītie par to nosūtīja prezidentei protesta vēstuli, taču prezidente varen aizdomīgi šo cilvēku aizstāvēja. Kādā intervijā V.V. Freiberga pat izteica priekšlikumu, ka ''jātiek galā ar pagātni, taču tas jādara konsekventi, izvēloties kritērijus, pēc kuriem piedot un pēc kuriem – ne.'' Savu nostāju viņa pauda sekojoši: "tad jau jebkuram tiesnesim, jebkuram policijas (milicijas) darbiniekam, kas tajā laikā strādāja, var pārmest, nerunājot nemaz par ideologiem, komjaunatnes aktīvistiem, kas tagad ir partiju un frakciju vadītāji, politaģitatoriem, marksisma pasniedzējiem un ateisma sludinātājiem, – kur ir morālā atbildība viņiem kā šīs sistēmas atbalstītājiem".
Pirmo viņas uznācienu uz politiskās skatuves arī nevarētu nodēvēt par veiksmīgu - vēlēšanu dienā uz Saeimu viņu atveda bijušais VDK virsnieks J. Bojārs. Savas prezidentūras laikā Vaira Vīķe-Freiberga pārāk daudz domāja pati par savu karjeru un pārāk maz par latviešu interesēm. Vai katru ceturto dienu amata laikā pavadīja ārzemēs. "Skrēja" uz 9. maija svinībām Krievijā, kad kolēģi no Lietuvas un Igaunijas atteicās tā darīt. Neveiksmīgi centās kļūt par ANO ģenerālsekretāri un Eiropas savienības prezidenti -- tā esot karjeras bīdīšana, nevis izaicinājums, kā to aprakstījusi pati V. Vīķe-Freiberga. Par visu vairāk -- ir sadarbojās ar Padumjās savienības čeku, lai arī A. Grūtups piebilst, ka par "aģenti" viņš bijušo prezidenti nosaukt nevarot.
Valsts valodas likuma mīkstināšana, lai ierobežotu latviešu valodas lietojumu Latvijā, 1999. gadā bija Vairas Vīķes-Freibergas kā Valsts prezidentes pirmais (ne)darbs, kas sāka šķobīt Latvijas iekšpolitiku. Un sekmīgi turpinājās, centīgi integrējot un naturalizējot Latvijas sabiedrību, kamēr leģionāru piemiņa tika iežogota un apsmieta. Arī skaļi slavētie t. s. Vairas Vīķes-Freibergas «ārpolitiskie sasniegumi» bijušas vien maldugunis, kuras nu ar lielu šalti nodzēš Māra Ruka grāmata, kas analizē — VVF savas prezidentūras laikā visaktīvāk pulējusi attiecības tieši ar Latvijas austrumu kaimiņu — Krieviju. Šīs latviešu nācijai tik draudīgās politikas īstenošana, kā rāda autors, Vairai Vīķei-Freibergai ir veidojusies jau kopš tālajiem pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem. Nevar, protams, noliegt Vairas Vīķes-Freibergas lielos nopelnus virzībā uz Eiropas Savienību un NATO, taču nevar neatzīt, ka esam tikuši šajās organizācijās uz visai neizdevīgiem noteikumiem.
Pēdējās vēlēšanas paceļ jautājumu par eksprezidentes lojalitāti ar jaunu spēku. Interesi par bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas krievu valodas tulka J. Grigaļa personību un viņa atbilstību Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. punktam, kurš liedz Saeimas vēlēšanās pieteikt ārvalstu izlūkdienestu un preizlūkošanas dienestu darbiniekus, kā arī bijušās PSRS specdienestu darbiniekus, uzjundīja Centrālās vēlēšanu komisijas publiskotā J. Grigaļa deputāta kandidāta anketa. Šajās vēlēšanās viņš vēlējās startēt no saraksta „No sirds Latvijai”. Šajā anketā viņš norādījis, ka mācījies un absolvējis Kara svešvalodu institūtu Maskavā. Publiskos avotos nepārprotami norādīts, ka šī augstskola agrāk darbojās PSRS, bet tagad darbojas Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba struktūrvienības - Galvenās izlūkošanas pārvaldes jeb GRU (Glavnoje razvedivaķeļnoje upravļeņije) – pilnīgā kontrolē. Tās studenti apgūst ne tikai dažādas valodas, tostarp eksotiskas (J. Grigalis, piemēram, ir suahili valodas speciālists), bet arī spiegu darbībai nepieciešamas zināšanas – operatīvo darbību, gūstekņu pratināšanas iemaņas u. tml.