Pirms lasāt šo rakstu, priekštatam vēlams pārlasīt interviju ar teātra režisoru Alvi Hermani, ko pievienoju kā pielikumu apakšā. Šis raksts orģināli tapa kā domraksts skolai, analizējot viņa teikto par to, ka katra paaudze saskata citas vērtības. Man ļoti piesaistīja Hermaņa trāpīgie izteicieni, to aktualitāte un novērojumi ne tikai par teātra attīstību, bet sabiedrību kā tādu, es tā teikt turpināju viņa domu...
Neliels citāts no intervijas:
,,– Varētu domāt, ka par teātri jau zināt visu. Ar ko tas jums joprojām ir interesants?
– Pirms dažiem gadiem sevi pieķēru pie domas, ka katru izrādi veicu kā tādu antropoloģisku pētījumu, Jo katrs cilvēks ir spogulis tiem apstākļiem, kas viņu veidojuši un veido, un tas ir nenormāli, nenormāli, nenormāli interesanti. Tas ir daudz interesantāk, nekā lasīt Šerloku Holmsu. Tas ir īstais krimiķis un detektīvs – saprast cilvēku un viņa uzvedību, kāpēc viņš ir tāds un kāpēc tā dara.
Katra cilvēka pasaule – tā jau arī ir tā saule rasas pilienā. Katrs ietver visu kosmosu.
Cilvēks ir biorobots, bet tāds biorobots, kurš visu laiku pieļauj kļūdas, turklāt daudz kļūdu. Un tieši tas padara viņu par cilvēku. Un tieši tā ir vērtība. Tāpēc ka globalizācijas blakusefekts neizbēgami ir standartizācija – visi staigā vienādās drēbēs, visi vienādi domā… Bet tieši tas, ar ko katrs cilvēks atšķiras no cita, kļūs aizvien lielāka vērtība."
Katra paaudze ir dzimusi savā laika periodā ar to ierobežoto (vai neierobežoto) informācijas avotu, kas tam laikam ir bijusi. Kultūras maiņa, zinātniskie un tehnoloģiskie atklājumi paver jaunas durvis uz to, kā skatīties uz pasauli, kā to just un tvert. Mainoties skatījumam uz darbu, ģimeni, attiecībām, izglītību, mainās vērtības, tādēļ varu piekrist A. Hermaņa teiktajam.
Ir moderni mūsdienās iedalīt paaudzes kategorijās, strukturizējot viņu iemeslus ''kāpēc'' viņi domā, kā domā. Piemēram, mileniāļi (jeb cilvēki dzimuši aptuveni no 1982. līdz 1998. gadam) bija pirmā paaudze, kas uzauga ikdienā skatoties televizoru, turklāt bez kara apstākļiem, kas liecina, ka dzīve bija daudz mierīgāka, drošāka, ērtāka, domas un uztraukums par ēdiena trūkumu bija iepriekšējās- paaudzes Y - rūpes. Tādēļ vēljoprojām sabiedrībā ir dzirdamas runas par to, cik mileniāļi darbā ir ''slinki'', pārlieku ambiciozi, sapņaini. Tas ir attēlojams arī attiecībās, kur vārds ''mīlestība'' ir ieguvis ekranizēto pasaku un filmu, ko viņi redzējuši augot, romantisko nokrāsu. Tai jābūt tik pat neskartai un īstai kā ,,Ilgais ceļš kāpās'' Martas un Artūra mīlestībai, tomēr tik vienkāršai un gaisīgai kā Monikas un Roberta no ,, sirdsmīļa Monika''. Kur grūtības un šķēršļi, tur piepūle un rūpes, pie kā paaudzes, kam bērnībā nevajadzēja strādāt tik smagi kā vecākiem vai vecvecākiem, nav pieradušas.
Liekas, ka vēl vairāk par mileniāļiem, mēs, jaunā digitālā paaudze, (dzimuši laikā no 2000.gada) tiek kas dzimuši un auguši tehnoloģisko sasniegumu plaukumā, esam aizmirsuši kas ir darba un mīlestības grūtības- gribam ātri un viegli, gan attiecības, gan mācības, gan darbu. Liekas, ka esam aizmirsuši Imanta Ziedoņa teikto: ,,Laimi nevar piespraust kā Žetonu. Laime ir- dzīvību dzīt. Tā kā asnu caur betonu. " Lai tiktu pie laimes, pie tās ir jāstrādā, pie tās ir jāaturās arī tad, ja liekas, ka nekas vairs nav saprotams, ne pašam sava identitāte, ko ir vieglāk pazaudēt kā jebkad agrāk , skatoties uz citu cilvēku identitātēm un dzīvēm sociālajos tīklos, ne pašam savas vērtības. Diemžēl tas ir katru paaudžu uzdevums- par spīti laikmeta grūtībām spēt atrast un noturēt savas vērtības, kas dara laimīgu sirdi, ķermeni un prātu. Kultūra tās dažādās izpausmēs- grāmatās, lugās, dziesmās, gleznās - to ir darījusi- bijusi ceļvedis pretim sabiedrības vērtībām, kas no laika gala ir bijusi tieši mīlestība, ģimene, godīgums, nesavtīgums, labestība..., bet 21.gadsimta kultūra ir kļuvusi individuāla- teju katram cilvēkam individuāli jāatrod, kas ir viņa laimes un dzīvības avots. Ja kādreiz tā bija reliģija, Latvijas gadījumā sociālisms, kas atviegloja šo ceļu, tad tagad tie ir "brīvie uzskati" domāšanā- katram ir dotas tiesības pārstāvēt tādu viedokli, kādu viņš uzskata par pareizu, pieņemamu- vairs netiek domāts, kā tas ietekmē citus sabiedrības locekļus, kas tur konservatīvas, laika pārbaudi izturējušas vērtības.
Katram laikam un tās paaudzei savi pārbaudījumi un vērtības. Ja kādreiz kultūra par pašsaprotamu uzskatīja klasiskās vērtības, kam pamatā bija vīrieša un sievietes savienību, tad tagad, iespaidojoties no ārējiem faktoriem, kultūras centrā ir nostādīts indivīds, kurš vēl ir meklējumos pēc savas identitātes. Viņš ir brīvs no stereotipiem un aizspriedumiem, kādi tie bija kādreiz, taču esot brīvs no ''noteikumiem'' kas ir pareizs un kas nav, viņš ir pazaudējis mapi, kas atklāj, kas ir vērtīgs un kas nav. Bet turpinot Ziedoņa dzejoli ,,Kas nesapratīs šodien, tas sapratīs rīt" . Varbūt, cerams, jo kaut gan piekrītu, ka ir jābūt tolerantam pret citādo, atšķirīgo-kultūra vienmēr ir bijis veids kā uzņemt devu no neikdienišķā un kā paskatīties uz pasauli no citām acīm, it īpaši cittautu kultūra- vienlaikus uzskatu, ka tā būs zara, uz kura sēžam, zāģēšana, ja tūkstošiem gadus azotē turētas vērtības, mēģināsim aizstāt ar jaunām mazākās sabiedrības daļas interesēs.
