Par šāda veida situāciju kāda māte Reddit portālā vēlējās uzzināt, vai viņa nekļūdījās, neļaujot neaicinātiem bērniem piedalīties dzimšanas dienā.
"Esmu 3 bērnu māte un tāpat kā lielākā daļa vecāku esmu pārliecināta, ka esat apmeklējuši daudzas dzimšanas dienas ballītes un novērojuši, ka parasti atradīsies vecāks, kurš nomet savus bērnus un aizbrauc, neņemot vērā, ka ne visi bērni bija uzaicināti. Dažreiz to dara vairāki vecāki, un, godīgi sakot, es domāju, ka tas ir savtīgi. Ja tas būtu iepriekš sarunāts ar viesģimeni, tad, protams, viss ir labi, bet bieži vien tas tā nav. Kurš teiktu "nē" bērnam? Galu galā tā nav viņu vaina.
Es neesmu slēpusi savu nepatiku pret šādu rīcību, esot viesībās citu vecāku lokā. Tā kopumā ir nožēlojama situācija brālim vai māsai, kuri nav draugu lokā, un viņi parasti ir ārpus viņu vecuma grupas, turklāt vecākiem ir jāmēģina kaut kā iekļaut budžetā neparedzētu bērnu.
Jebkurai ārkārtas situācijai būtu vajadzīgs vismaz paskaidrojums, un es esmu daudz saprotošāka attiecībā pret vecākiem. Tomēr ir vecāki, kas neņem vērā vienošanos, un tas mani kaitina.
Tagad par manu meitu (10). Mēs nolēmām COVID-19 dēļ saglabāt lietas mazākā un privātākā apjomā. Mēs domājām sarīkot bērniem ballīti, kur katrs bērns saņem iepriekš sagatavotu meistarošanas komplektu, ar kuru viņš var darboties. Tas izdevās, jo bērni varēja izklaidēties, ievērojot sociālo distancēšanos. Šis pasākums ir iepriekš apmaksāts pasākums katram bērnam, tāpēc katrs papildu bērns nozīmētu, ka viņiem nebūtu sava meistarošanas komplekta. Šis fakts vecākiem iepriekš tika īpaši uzsvērts, un neviens neizteica nekādus iebildumus.
Neizbēgami tajā dienā ir vecāks, kas vēlas atstāt uzaicināto bērnu A, kā arī neuzaicināto bērnu B. Attaisnojumi "bet viņi var dalīties ar meistarošanas komplektu" un "tas nav godīgi pret bērnu B" tika izteikti agresīvi. Kad es pajautāju, kāpēc bērns B nevar palikt kopā ar vecākiem, man netika minēts iemesls kā vien tas, ka bērns B ir bēdīgs, ka viņš nevar doties.
Es pieturējos pie iepriekš teiktā un stingri pateicu vecākiem, ka bērns B nevar nākt. Es joprojām pieturējos pie sava lēmuma, neskatoties uz to, ka bērns B uztaisīja pamatīgu skandālu, kamēr vecāki nedarīja neko, lai bērnu nomierināu, bet pārmeta man, jo es pateicu "nē" bērnam un "visi pārējie vecāki atstāja abus bērnus".
Ja tas būtu bijis mazs pasākums mājās, tad es droši vien tam nepievērstu uzmanību, sakostu zobus un kaut kā tiktu galā ar savām izjūtām par šo jautājumu, bet tas bija pasākums, kur samaksa bija par katru bērnu, un diez vai tas ir godīgi pret bērnu A, ka viņam būtu jādala savs komplekts ar bērnu B.
Vecāks galu galā aizveda abus bērnus mājās, un man atlika vien nopūsties par bērnu, par kuru mēs bijām samaksājuši un kurš to neapmeklēs. Es to jau puslīdz gaidīju brīdī, kad vecākam tika pateikts nē.
Cits vecāks, kurš bija redzējis visu, teica, ka man vienkārši vajadzēja ņemt bērnu, jo, kā jau iepriekš minēts, kurš gan saka bērnam "nē".
Bet es uzskatu, ka es mācu saviem bērniem vārda vērtību un pieturēšanos pie tā, un tas ir svarīgāk nekā bērna un vecāku jūtas; vecākiem būtu tas jāzina."
