Sveiki spocēni! 
Šoreiz taps raksts pēc specpasūtījuma, par Susuriem! Mazliet neraksturīgi man, bet rakstīšu par dzīvniekiem. Baudām rakstu un vērtējam.
Susuri ir interesanti grauzēju kārtas pārstāvji. Viņiem ir īss, bet biezs apmatojums, slaids purns un gara, kupli apmatota aste. Šie vidēji lielie grauzēji pārtiek no augļiem, sēklām un kukaiņiem. Viņiem raksturīga ziemas vai vasaras guļa. Latvijā ir sastopamas 4 sugas un visas ir iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā – lielais susurs (Myoxus glis) 1. kategorijā, savukārt meža susurs (Dryomys nitedula), dārza susurs (Eliomys quercinus) un mazais susurs (Muscardinus avellanarius) – 3. kategorijā. Visas 4 sugas iekļautas Ministru kabineta (MK) 2000. gada 14. novembra noteikumos Nr. 396 "Par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo augu sarakstu". Meža un mazais susurs ir iekļauts arī EP Sugu un biotopu direktīvas II pielikumā.
Lielākais no susuriem ir dižsusurs ( Lielais susurs ). Šī suga sastopama gandrīz tikai upju senlejās vecos lapu kokos, retāk egļu–platlapju mežos, kur aug ozoli, liepas, skābarži un lazdas. Dažkārt mīt arī vecos parkos un dārzos. Dižsusuris aktīvs ir naktī un krēslas stundās. Mazais susuris arī dzīvo lapkoku, retāk jauktos mežos, it īpaši ozolu audzēs, kur ir bagātīgs pamežs, kurā aug lazdas, ievas un kļavas.
Susuri un Susurenes15
Savvaļā Lielais susurs ir izplatīts Eiropā no Francijas un Spānijas līdz Volgai , un sastopams arī Vidusjūras salās Sardīnijā, Korsikā, Sicīlijā, Krētā un Korfu.
Areāla ziemeļdaļā lielo susuru skaits samazinās (mežu, jo sevišķi ozolu mežu, izciršana), bet izplatības areāla dienvidos suga arvien ir plaši sastopama, lielajiem susuriem mēdz pārmest ražas postījumus.
Latvija ir tuvu sugas areāla ziemeļu robežai. Lielie susuri pie mums sastopami Daugavas senlejā pie Skrīveriem, Gaujas senlejā pie Siguldas un Amatas ielejā.
1902. gadā vairāki lielie susuri Tringā izbēga no Laionela Voltera Rotšilda privātās kolekcijas, tādā veidā nejauši introducējot susurus Lielbritānijā. Rezultātā Lielbritānijā tagad nostiprinājusies ap 10 000 lielo susuru populācija, kas sastopama apmēram 520 km2 teritorijā Bīkonsfīldas, Eilsberijas un Lūtonas apkārtnē. Lielbritānijā likums nosaka to aizsardzību, un susuru medības vai iznīcināšana atļauta tikai ar licenci.
Lielais susuris apdzīvo vecus lapkoku un jauktos mežus. Vidusjūras piekrastē sastopams arī krūmājos. Viesojas arī augļu dārzos, un nav retums, kad lielie susuri ieklīst arī ēkās. Lielā susura populācija atkarīga no dobumainu koku daudzuma, lai būtu vietas, kur patverties, vairoties un ziemot.
Lielais susuris ir aktīvs naktī un krēslā, dažreiz arī dienā. Dzīvo galvenokārt kokos, un susura veiklība teju pārsniedz vāveru veiklību. Lielā susura lēcieni var būt līdz 7–10 m tāli. Susuru pēdas ar raupjajiem pēdu spilventiņiem ir ļoti labi pielāgotas kāpelēšanai.
Susuri savas migas koku dobumos veido no zāles un citiem augiem, reizēm, ieklājot arī salmus vai pat papīrus. Spēj iespraukties pat tikai 2–3 cm platās spraugās, līdz ar to, var patverties spraugās starp akmeņiem, alās starp koku saknēm, mulčas kaudzēs, bēniņos un citur.
Ziemā lielais susuris dodas ziemas miegā – saritinās migā uz sāniem vai muguras tā, ka purniņš skaras pie pēdām. Vienā migā var ziemot vairāki susuri, visbiežāk – visa ģimene. Ziemas guļas periods ir ļoti ilgs. Latvijā lielie susuri ziemas guļā pavada vidēji 7 mēnešus – no oktobra vidus līdz maija vidum.
Par izšķirošo signālu tauku uzkrāšanai ziemai kalpo dienasgaismas ilguma saīsināšanās. Ziemošanas laikā susura ķermeņa temperatūra pazeminās līdz 3–4 grādiem pēc Celsija un elpošana samazinās līdz 1–3 ieelpām minūtē. Par to, ka ziemas miegā saglabājas susuru aktīva nervu sistēmas darbība, liecina tas, ka uz pieskārienu susuri reaģē - pamostoties no ziemas miega. Pavasarī susuris, pamostoties no ziemas miega ir zaudējis 30–40% no sākotnējā ķermeņa svara.
Lielā susura uzturu, galvenokārt, veido sēklas, lapas, pumpuri, rieksti, ozolzīles, ogas un mīkstie augļi. Dažkārt, susuri var ēst arī kukaiņus, gliemjus un sliekas. Dažreiz noķer arī sīkus putniņus.
Susuri naktīs dodas barības meklējumos. Katram dzīvniekam ir sava teritorija ~ 200 m diametrā. Lielajam susurim ir izcila redze, dzirde, oža un tauste (izmanto vibrisus - specializēti taustes matiņi - ūsas).
Dažās Eiropas valstīs lielos susurus uzskata par augļu un vīna ražas postītājiem. Lielie susuri tiešām spēj patērēt lielus daudzumus ābolu, bumbieru, plūmju un vīnogu. Augļu dārzā tie izgrauž robus daudziem augļiem, kam tikuši klāt (ja nu apēd visu ābolu, pāri paliek izēsta miza – pēc barības atliekām susura "rokraksts" labi atšķirams no citu grauzēju veiktā). Zināms gadījums, kad lielie susuri Kaukāza ziemeļos nopostījuši trešdaļu vīnogu ražas.
Susuri uz ziemu savās migās uzkrāj galvenokārt ozolzīļu rezerves, ar tām barojas ziemas guļas pauzēs.
Lielie susuri savu teritoriju iezīmē ar dziedzeru sekrētu un ir ļoti īgni, kad gadās satikt sugas brāli. Vairošanās sezonā starp tēviņiem iespējamas mežonīgas cīņas. Tomēr ziemas guļā atrodamas pat 8 susuru grupiņas/ģimenes vienā migā.
Latvijā susuriem mazuļi pārsvarā dzimst jūnijā–jūlijā. Grūsnība ilgst 20–32 dienas. Metienā ir 1–11 mazuļi, vidēji 4 - 5. Mazuļi dzimst kaili un akli, tie sver tikai 2 g. Dzīves 5. dienā susurēniem atritinās ārējās ausis, 12. dienā atveras dzirdes kanāls,
21. dienā atveras acis. Augšzobi parādās 13. dienā, apakšējie zobi – 20. dienā.
Ar mātes pienu barojas 4–6 nedēļas. Jaunie susuri var sākt pāroties vēl tajā pašā gadā pirms došanās ziemas guļā.
Susuru dzīves ilgums savvaļā nepārsniedz 5 gadus.
Susurus sauc arī par gulētājžurku vai gulētājpeli.
Senajā Romā lielos susurus uzskatīja par delikatesi un susuru kolonijas audzēja ar riekstkokiem apstādītos voljeros, kur bija saliktas kastītes migām, vai arī – pilsētas apstākļos – māla mucās – "glirārijos", kur tos uzbaroja ar ozolzīlēm un ēdamajiem kastaņiem. Lielo susuru gaļa Eiropā bija gardēžu pieprasīta ne vienā vietā vien. Šī iemesla dēļ arī sugas angliskais nosaukums "Edible Dormouse" – tulkojumā – "ēdamais susuris".
Mūsdienās lielos susurus kā delikatesi joprojām patērē Slovēnijā, kā tautas tradīciju saglabājot susuru ķeršana lamatās. Susuru izmantošana pārtikā, kažokādiņu ieguve un susuru tauku lietošana tautas medicīnā dokumentēta jau no 13. gs. Savukārt ikgadējie susuru ēšanas svētki nabadzīgajiem zemniekiem sagādāja retu, bet vēlamu gaļas maltīti.
Ceru, ka raksts patika! Iespējams, pat kādas paralēles savilktas ar citiem Susuriem un Susuriņiem!
Lai izdevusies un jauka diena!!!
Tev patiks šie raksti
