Šai sievietei ir unikāls medicīniskais stāvoklis - viņa atceras visu4

Rebeka ir pastāstījusi: “Manas smadzenes ir gandrīz organizētas kā kalendārs, un katrs datums atgādina filmu, kuru varu atskaņot atkārtoti, attīt atpakaļ un ātri pārtīt uz priekšu."

“Jo tālāk es virzos uz priekšu konkrētā dienā, jo vairāk detaļu varu atrast no šīs dienas.” Rebeka apgalvo, ka spilgti atceras, kā zīdaiņa vecumā iemācījās staigāt, un pat atceras, kā vecāki viņu, to darot, dzinās pakaļ pa māju.

“Es atceros, ka mani vecāki sāka man dzīties pakaļ pa māju, jo es biju tik sajūsmā iemācīties staigāt, un tas pārvērtās par skriešanu,” viņa pastāstīja TV raidījumam. "Es domāju, ka es pat iemācījos šīs divas lietas vienā dienā.”

Rebekai šī retā slimība ir bijusi visu mūžu, bet tikai pēc oficiālās diagnozes noteikšanas pirms vairāk nekā 12 gadiem viņa uzzināja, kāpēc viņa spēj tik spilgti atcerēties savu pagātni.

Apbrīnojami, ka Rebeka pat atceras visu no brīža, kad bija mazulis, līdz pat brīdim, kad viņa tagad ir pilnībā pieaugusi. Intervijā ziņu kanālam "News Australia" viņai jautāja, vai viņa atceras katru savas dzīves minūti, viņa atbildēja: "Apmēram tā ir, es teiktu, ka atceros vismaz apmēram 95 procentus laika."

Viņa piebilda: "Šīs atmiņas slimības negatīvā puse ir tā, ka man visu dienu un visu nakti rodas daudz uzmanības novēršanu no nejaušiem atmiņu uzplaiksnījumiem, kuriem es nelūdzu parādīties."

Rebeka turpināja, sakot, ka šī slimība ir "lāsts", jo negatīvais aspekts ir tāds, ka skumju vai stresainu atmiņu atcerēšanās atgriež visas sajūtas, ko viņa juta tajā laikā.

Viņa paskaidroja: "Ja atceros kādu incidentu, kas notika, kad man bija trīs gadi, mana emocionālā reakcija uz situāciju ir kā trīsgadīgam bērnam, lai gan mans prāts un sirdsapziņa ir kā pieaugušajam."

Atkārtojot līdzīgas sajūtas laikrakstam 2022. gadā, Rebeka dalījās: "Ja atceros kaut ko negatīvu, manas emocijas par šo pieredzi atgriezīsies."

"Dažreiz cilvēki saka, ka es vienkārši to apzināti neatlaižu, un es vienkārši kavējos pie negatīvajiem aspektiem savā dzīvē."

Rebeka secināja: "Ir briesmīgi būt medicīniskam izņēmumam, jo ​​ļoti maz cilvēku saprot, ko tu pārdzīvo, un vienkārši nav daudz ārstēšanas metožu, kas tam būtu paredzētas.

"Šāda veida atcerēšanās man šķiet tik normāla."