Sveicināti!
Jāsāk ar to, ka es ik dienu uz darbu u.c. braucu ar velosipēdu, neatkarīgi no gadalaika.
Šorīt darbā ierados kādu brīdi pirms darba laika sākuma ar domu, ka mierīgi padzeršu rīta tēju un palasīšu jaunākās ziņas. Lai gan mani plāni bija jauki, bet diemžēl viss neizdevās kā plānots, jo īsi pēc tam ieradās viens no maniem kolēģiem. Vērts pieminēt, ka visi mani kolēģi un priekšnieki pārvietojas ar automašīnu.
Ieraudzījis, ka esmu jau darbā viņš apvaicājās, vai izbraucu ātrāk, lai izvairītos no sastrēgumiem. Lai gan pati doma man šķita absurda, tomēr pieklājīgi atbildēju viņam, ka velosipēdus sastrēgumi neietekmē, tādēļ mana ierašanās darbā pirms darba laika nav saistīta ar satiksmi.
Mans kolēģis bija īpaši uz sarunām noskaņots, tādēļ sāka spriedelēt par to, kā velosipēdisti pārvietojas pa ielu. Redz braucot šie metru no ietves malas un mašīnas nevarot samainīties. Es viņam paskaidroju, ka velosipēdisti brauc pēc iespējas tuvāk ielas malai, bet ziemā, kad ceļi nav notīrīti, tā ir nevis velosipēdistu, bet gan ielu apsaimniekotāju vaina, ka velosipēdistiem nākas traucēt šoferiem. Kolēģis kaut ko piekrītoši nomurmināja, bet bija skaidrs, ka pēc viņa domām vainīgi ir paši velosipēdisti. Tāds interesants cilvēks mans kolēģis - par visu savs viedoklis, kas citreiz ir pareizs, bet citreiz - aplami greizs. Pat ja šis cilvēks smaida un māj ar galvu viņš paliek pie sava.
Tā bija arī šoreiz. Iekarsis diskusijā par nelietīgajiem velosipēdistiem, viņš sāka spriedelēt arī par to, kā mēs pārvietojamies pa ietvi. Viņš ejot kaut kur ar kājām un pēkšņi velosipēds kā bulta garām pašaujas un tas esot biedējoši. Piekritu viņam, ka tas tā varētu būt, bet netiek ar nolūku darīts. Atļāvos gan norādīt, ka ir tādi cilvēki, bieži vien ne tie tievākie, kas pārvietojas ietvei tieši pa vidu, lai gan vietas pietiek diviem cilvēkiem (neiedziļinājos nemaz jautājumā par diviem blakus ejošiem cilvēkiem), tā arī pateicu, ka tādus "pa vidu gājējus" man kā reiz patīk pabiedēt pabraucot garām pēc iespējas tuvāk, lai nobīstās. Varbūt nākošreiz respektēs apkārtējos cilvēkus un nestaigās kā karalis pa vidu. Vai nu tādēļ, ka mans kolēģis pats ir korpulents, vai arī tādēļ, ka viņam vienkārši ļoti nepatīk velosipēdi, viņš man smaidot atbildēja: "Nu jā, bet tādus vajadzētu noķert, riteņus noskrūvēt un riepas pārdurt!".
Kaut ko nomurmināju un pievērsos savai tējai. Skaidrs, ka tik ilgi, kamēr nebūs pienācīgi izveidoti velo celiņi (uz kuriem tik un tā cilvēki atstāj mašīnas, vazājas paši un vadā sunus), velosipēdists vienmēr būs pie visa vainīgs... Rīta noskaņojums sabojāts, bet par lietussargiem, spītīgiem cilvēkiem, maziem, kaitinošiem sunīšiem un citiem veloikdienas brīnumiem - par to citreiz.
Paldies, ka izlasīji.
Twitter - @MakeMeGoAway
