Atradu Pēterburgā 1903 gada izdotās Latvju dainas, nelielam ieskatam, pacentīšos iztulkot saprotamā rakstā, ja būs interese, tad turpināšu. K.Barons un Visendorfs.
Sākšu no pirmās nodaļas: Jaunības, jaunekļu dzīves un līgsmas dabas zināšana.
Centos saglabāt orģinālo rakstības stilu.
Kas kait man nedzīvot,
Apaļai meitiņai!
Ne bērniņi maizi prasa,
Ne vīriņš baltā kreklā.
Kas kait manim nedzīvot
Apaļam meitiņam!
Ne kundziņš to prasa,
Ne bērniņ kāre.
Kas kait man nedzīvot
Apaļam puisīšam!
Ne kundziņš tēju prasa
Ne bērniņi garoziņā.
Kas kait nedzīvot
Apaļai meitiņai!
Ne man vīra, ne man bērnu,
Pat` apaļ barojos.
___________________________________________________________________________
Kas kait man nedzīvot,
Vainadziņa nevalkāt?
Lai stāv mani brūnie mati
Zem vizuļu vainadziņa.
Kur meitiņas, kur mājiņas,
Tur es arī gadījos;
Kur meitiņas, kur mājiņas
Tur lustīga dzīvošana
Paldies devu Laimeņai,
Ka lusteigu mani laide;
Kā ļusteigas nelaiduse,
Ņūmertum bedeņos.
Proteņ manu lusteigu,
Kur man beja tevi likt?
Vordu saku, meži skaņ,
Sūli spēru, zeme reib.
Vai, vai, tautu meita,
Tavu smuidru augumiņu!
Tu ar savu augumiņu
Puišiem dari traku galvu.
Dzīvo labi, tautu meita,
Tieši savam bāliņam;
Ja tu labi nedzīvosi,
I svešam nevēlēšu.
Dienu mani saule silda,
Naktī silda mēnestiņš;
Dienu mani brāļi mīl,
Naktī mīl tautu dēls.
Ak, tu puiša neģēlīt,
Kam ar mani ķakūjis?
Tu n’es’ munu brunču vērts,
Na vāl munu augumiņa.
