Kāpēc smejas par latviešiem?
Andris FREIDENFELDS, dīdžejs, komiķis, mūziķis:
– Esam pietiekami mazohistiska tauta, un paķert uz zoba ir normāli. Skumji, ka esam ieguvuši tādu slavu, bet daži joki ir labi. Ebreji prot perfekti par sevi pasmieties, bet, kolīdz to dara kāds cits, – apvainojas. Tur ir zināma taisnība – mēs esam kartupeļēdāji. Visi brīnās, kāpēc es ēdu kartupeļus tikai divreiz mēnesī. Jāsaprot, ka jebkurš joks ir uzbrauciens. Kādam vienmēr jācieš, kamēr citi smejas. Iepriekš bija somi, tagad pienākusi mūsu kārta. Kas zina, varbūt tas nāks par labu.
Aivita PUTNIŅA, sociālantropoloģe:
– Joki apspēlē marginālā robežas. Mēs stāstam jokus par čukčām, lai gan patiesībā nezinām, kā tie cilvēki dzīvo. Caur jokiem tiek veidotas attiecības. ASV filma par Boratu arī nokaitināja cilvēkus, un arī mēs jokojamies par amerikāņiem. Šādus jokus var stāstīt par pusi Austrumeiropas. Caur jokiem tiek iezīmētas kultūras atšķirības. Mums arī ir etniskie joki, piemēram, par amerikāni, krievu un ebreju, kas brauc lidmašīnā. Caur jokiem mēs veidojam savus priekšstatus un savstarpējo hierarhiju.
Jānis SKUTELIS, aktieris, komiķis:
– Jebkurā gadījumā primāra lieta ir pašiem pasmieties par sevi. Mums patīk stāstīt jokus par igauņiem. Tas ir normāli, ja kāds stāsta arī par latviešiem. Uztaisīt joku bez kādas daļas patiesības ir ārkārtīgi grūti, tamdēļ tā ir viela pārdomām. Priekšstati veidojas no pieredzes. Piemēram, tas, kā Andris Bērziņš pārstāvēja valsti pie ASV prezidenta, parādīja, ka pat augstākajām amatpersonām nepietiek naudas izglītībai – angļu valodas skolotājam. Tad cik naudas ir tautai?