Kā minimums, vienam no teroristiem- pašnāvniekiem, kuri piektdien vakarā uzrīkoja sprādzienus pie Stade de France stadiona Parīzes piepilsētā, bija biļete uz tur notiekošo futbola maču starp Francijas un Vācijas izlasēm, kuru skatījās Francijas prezidents, kopā ar vēl 80 000 skatītājiem, raksta The Wall Street Journal ar norādi uz stadiona apsardzes pārstāvi, kurš nosauca sevi par Zuhiru.
Parīzes teroraktu lielākā traģēdija, kura nenotika.7
Pēc viņa vārdiem, terorists centās iziet uz tribīnēm aptuveni 15 minūtes pēc mača sākuma, bet apsardze atklāja, ka viņam ir uzvilkta tā saucamā "nāvinieka veste". Lai izvairītos no arestēšanas (stipri šaubos, ka kāds grasijās viņu arestēt...) ļaundaris atbēga no apsardzes, un tad aktivizēja bumbu.
Šo informāciju apstiprināja arī vietējā policijā. Pēc avota vārdiem, terorists līdz pēdējam brīdim centās radīt kaitējumu maksimālam cilvēku skaitam, bet viņa darbības pirms sprādziena demonstrēja vēlmi izprovocēt paniku un spiešanos stadionā.
Aptuveni pēc trīs minūtēm blakus stadionam nogranda otrs sprādziens, bet trešais sprādziens tika aktivizēts netālu no tuvējā McDonald's ēstūža.
Par šo trīs sprādzienu upuriem kļuva trīs cilvēki, un vairāki ievainotie. Kā atzīmēja Zuhirs, kad nogranda sprādziens, vairums cilvēku to uztvēra par petardes palaišanu: līdzīgas lietas notiek futbola mačos regulāri. Fanus un futbolistus līdz pēdējam brīdim centās turēt neziņā, lai izvairītos no masu panikas. "Otrā spēles puslaikā es sāku saņemt ziņojumus uz tālruni par uzbrukumiem Parīzē, bet uzreiz nespēju savilkt paralēles ar dzirdēto sprādzienu." - avīzei sacīja viens no parīziešiem.
Liecinieks, kurš atradās desmit metrus no sprādzieniem ārpusē sacīja: "Es jutos kā video spēlē".
Kāds cits 27 gadīgais, kurš strādā finanšu sfērā, sacīja Daily Mail, ka viņš bija 15 minūtes nokavējis maču un gaidīja lai tiktu ielaists stadionā. Viņš teica: "Mums priekšā notika eksplozija. Tas bija ļoti skaļš troksnis. Sākumā es domāju, ka tikusi aizdedzināta miskaste. Bet tad es padomāju, ka tas nebija dedzinātājs. Ikviens apstājās. Cilvēks uz kāpnēm kliedza. Es nezinu, kas notika ar to cilvēku. Es tikai dzirdēju viņu kliedzam un vārtāmies pa grīdu. Viņš nebija bezsamaņā."
Aptuveni trīs minūtes vēlāk, kad liecinieks tuvojās stadiona durvīm, otrā bumba sprāga 4,5 metrus no vietas, kur viņš stāvēja. VIņš teica: "Tas bija ļoti skaļš troksnis. Es nekad nebiju dzirdējis neko tādu. Mana sirds palecās. Mēs bijām kādi divdesmit cilvēki. Mēs sākām skriet. Mačs bija sācies piecpadsmit minūtes pirms tam."
Francijas spēlētājs Antoine Grizmens, kurš spēlēja Stade de France stadionā, sacīja, ka viņa māsa bija Bataklanā, kad notika uzbrukumi, bet viņai izdevās aizbēgt neievainotai.
Daudz cilvēku tika nogalināti virknē šāvēju uzbrukumos restorāniem un bāriem.
"Mēs visi bijām šokā", sacīja Vācijas trenneris Joahims Lovs, pēc spēles. "Spēle un goli aizgāja fonā tādā dienā kā šī. Mums tika pastāstīts ģērbtuvēs par to, kas bija noticis. Visi no mums bija mazliet nobijušies jo bija spridzināšanas draudi agrāk šodien kad mēs pavadījām trīs stundas ārpus (mūsu viesnīcai).
Viņa asistents, Olivers Bierhofs piemetināja: "Bija liela neizlēmība, lielas bailes un savdabīgs noskaņojums ģērbtuvēs. Bija manāms, cik šokēti bija spēlētāji. Viņi uzreiz paņēma telefonus, lai iegūtu informāciju vai pazvanītu uz mājām."
Vācijas komanda palika Stade de France pa nakti, kaut arī German FA izplatīja nepatiesas ziņas, ka komanda un viņu delegācija pametīs stadionu minibusos zem apsardzes plkst. 2:15. Agrāk tajā pašā dienā Vācijas komanda tika evakuēta no viesnīcas, dēļ bumbas draudiem.
Bet tagad, iedomājoties teroristu plānu, kruriem realizācijai pietrūka vien savu cilvēku apsardzē, kas ielaistu vienu no viņiem iekšā stadionā, ja tur būtu nograndis pirmais sprādziens, sāktos milzīga panika 80 000 cilvēku vidū, kuriem pa kājām būtu krēsli un citi cilvēki, un būtu izraisīta milzīga spiešanās, ar milzīgu skaitu upuriem. Cilvēki mestos pāri citiem cilvēkiem uz izeju, un tad ārpusē nograndētu vēl viens sprādziens, kas liktu ārā bēgošajiem giezties atpakaļ, izraisot vēl lielāku spiešanos un upuru skaitu, un tad pēc brīža tiem sekotu trešais...
Tā ka Francijai izdevās izvairīties no nesalīdzināmi lielākas traģēdijas, kādu tā piedzīvoja Parīzē.
Nobeigumam, jāpiemin, ka pēc visa spriežot, uzbrukumi tika izvēlēti nevis kādiem konkrētiem cilvēkiem, vai cilvēku grupām, bet gan noteiktam dzīves veidam - sports, restorāni un kafeinīcas un koncerts.