Katrā krīzē var teikt, ka "par to es domāšu rīt". Tas ir slavenākais citāts no romāna "Vējiem līdzi" un mūsdienās ir kļuvis par piemēru prokastinācijai, kad tā vietā, lai nodarbotos ar problēmu risināšanu, tas tiek vienkārši pārcelts uz vēlāku.
Tomēr man šķiet, ka šajā teicienā ir kaut kas noderīgs. Ja vien krīze neprasa tūlītēju rīcību, tad pie risinājumu izstrādāšanas tiešām var ķerties "rīt", nevis strebt karstu jeb rīkoties pārsteidzīgi.
Mēs esam tie, par ko mēs izvēlamies kļūt. Katra nesaprotama situācija un krīze piespiež mūs rīkoties. Dažu rīcība ir apsēsties un vaimanāt, uzskatīt, ka gandrīz vai nekāda nākotne nav iespējama, jo viss jūk un brūk. Attopies, cilvēk! Ne jau nākotnes iespējamībā ir problēma, bet gan tevī, jo katrā krīzes situācijā tev šķiet, ka tu paliec viens un tev nepalīdzēs. Tu uzvedies, kā jau iepriekš to esi darījis. Lai gan katra situācija ir atšķirīga, tava uzvedība ir tipiska un nemainīga, bet rezultāts neapmierinošs.
Krīzes ir bijušas jau iepriekš. Tas, kas notiek tagad, ir briesmīgi, jo visiem tiek pateikts būt mājās. Katrs nevar strādāt no mājām. Daudzi paliek bez darba, bet #paliecmājās. Mēs to daram, lai novērstu vēl sliktāku notikumu attīstības gaitu.
Krīze beigsies, kā ir beigušās iepriekšējās krīzes. Vai man atgādināt, kāds bija 2008. g.? 1998. g.? PSRS sabrukums? Krīze 1980-tajos gados? 1973. g. naftas krīze? Šo uzskaitījumu var turpināt vēl tālākā pagātnē, bet vai jūs patiešām domājāt, ka mūs tuvākajā laikā nepiemeklētu vienkārši finansiāla krīze? Tās notiek tik pat cikliski, kā mūsu ekonomiskā attīstība. Šoreiz krīzes izraisītājs ir vīruss un globāla pandēmija.
Nejauši gadījās dzirdēt kādu interviju, kurā krievu profesors patiešām "ļaunpriecājās" par to, ka Eiropas iekšējās robežas tiek slēgtas un viņš redz, kā sairst saiknes. Man ļoti žēl, bet "ziņojums par manu nāvi ir stipri pārspīlēts". Tas, protams, ir kaut kas ārkārtējs un vēl nebijis vienotās Eiropas vēsturē, bet tā ir absulūti nepieciešama rīcība. Ja #paliecmājās taktika būtu pielietota vēl ātrāk, mēs būtu tikai ieguvēji. Uzskatīt to par pazīmi, ka neviens nepalīdz, var tikai dziļi nelaimīgi un vīlušies cilvēki. Šādu cilvēku pazīme ir vēl tas, ka viņi šķietami ļoti labi saprot, kas notiek apkārt, bet patiesībā visu redz caur savu personīgo prizmu. Visi viņu izteikumi ir attiecināmi tikai uz viņiem pašiem, jo viņi nespēj runāt par to, kas ir noticis ar viņiem pašiem.
Ko es ar to gribu pateikt? Mūsu personīgās problēmas traucē saskatīt izeju krīzes situācijā un ir tāpēc ir viegli ļauties izmisumam, bet gaiss ir kļuvis svaigāks. Neesat ievērojuši? Katra krīze beigsies, mūsu dzīve turpinās, kā tas jau ir noticis tūkstošiem reižu. Katram ir jātic uz labāku nākotni, jo tieši tava personīgā ticība un pārliecība ir tas, kas noteiks tavu rīcību. Katrs to var, bet es zinu arī to, ka vienkāršāk un bezatbildīgāk ir apsēsties un vaimanāt.
Cik maksā nodokļu maksātājiem ārkārtējā stāvokļa 1 (viena) diena?
Par kādiem ieguvumiem var runāt, ja nav zināms šis svarīgais skaitlis?
Katastrofa ekonomikā ir tikai laika jautājums. Ja nav zināmas pieaugušās izmaksas, nevar paskaitīt, cik dienas var izturēt ekonomika šādā izolācijā..
Bads un bezdarbs ir daudz acīmredzamāks par iespēju nomirt no vīrusa.
Ne visi var palikt mājās, tie ir ārsti, policisti, ugunsdzēsēji un arī Pasta darbinieki, pie kuriem jau kādus mēnešus esmu pieskaitāms! Bet raksts patiešām labs, rosina domāt un izvērtēt situāciju! Paldies +
Man ļoti patīk teiciens "Par to es domāšu rīt". Nepieciešamības gadījumā to lietoju jau gadiem. Laba filosofija, lai nesajuktu prātā. By the way, daļa problēmu "rīt" jau ir atrisinājušās pašas un par tām vairs nav jādomā.
