Par Latvijas sabiedrību1

Labrīt spoki. Šodien dalīšos savās pārdomās par Latvijas sabiedrību. Rudens, tēmas,kuras jālasa universitātē un vēlēšanu tuvums liek daudz domāt,padalos ar tām. Ja, kādu tās aizvaino -iepriekš atvainojos.
Latvijas sabiedrība ,kā jebkura cita sabiedrība nav ideāla. Lielākais mīnus Latvijas sabiedrībai ir tas, ka akūti trūkst cilvēku, kuri ne tikai runā ,bet arī dara. Latvijā ir pierasts stāstīt ,ka nav darba, viss ir dārgs, viss ir slikti un pie tā vainot korumpētos politiķus un bagātniekus, taču reti,kurš piedāvā savus risinājumus. Vēl retāk ,kāds tos arī cenšās piepildīt. Latvijas sabiedrībā ir populāri meklēt glābējus atšķirīgās, lielās parasti harizmātiskās personībās. Tā savlaik,tas bija ar Repši, kad viņš no Latvijas Bankas prezidenta amata devās politikā r spēku Jaunais Laiks, tā tas bija ar Valdi Zatleru, pēc rīkojuma nr. 2 un tā vairāk vai mazāk ir ar Ingūnu Sudrabu un Artusu Kaimiņu- runā citādāk, jauns tēls - gan jau buū labi. Nemācīšu cik tas labi vai slikti - katram ir tiesības uz savu viedokli un izvēli, taču tas kļūst diezgan bieži ,ka tiek cerēts uz kādu citu, nevis rīkojamies paši, ceram uz vienu izteikto līderi,kas ienāks un savāks netīro politikas virtuvi un pacels Latviju saulītē. Kāpēc tā man ir 3 varianti. 1. Cilvēki joprojām sapņo par līdzīgu liīeri kā bija Kārlis Ulmanis un jaunu zelta laikmetu (cik tad patiešām bija labi un cik ir laika gaitā radušās pasakas un pušķojumi, lai runā kompetentāki cilvēki ). 2. Vēl joprojām cilvēku prātos un garā miī padomju laika retorika. Ir viens līderis, kas vada visu. Kā tos sauca tajā laikā ģenerālsekretāri, jeb ģenseki, kam bija galvenā vara Padomju savienībā un, kuru vārds bija likums. Pēc katra ģenseka mainas arī padomijā bija pamatīgas izmainņs. Pieļauju, ka kautkas līdzīgs varētu norisināties arī cilvēku vidē mūsdienās , jo 50 gadu ilga apspiestība izzudiī ne ātrāk kā pēc vēl piecdesmit gadiem. 3. Kā pēdējo variantu pieļauju to, ka cilvēki paši baidās no atbildības,slinko,ko mainīt un ieraugot jaunu citādāku seju uzreiz saskata tajā glābēju, jo īpaši, ja tajā saskata ko līdzīgu pašiem sev.
Runājot par bailēm latvieši diemžel ir bailīga tauta. Arizņēmumiem reti kurš uzdrošinās spītēt preti valdošajiem spēkiem. Un lielākoties šī pretcīņa beidzas nesekmīgi vai pretsparam pievienojoties tam ar ko sākumā cīnījās. Latvieši arī ir savdabīga tauta tādā ziņā, ka neuzticaā citiem, ir noslēgta, kas noteikti nepalīdz uzlabot savstarpējās attiecības un dzīvi. Šī noslēgtība un draudu saskatīšana visur un no visa neļauj attīstīties. Pietrūkst drosmes riskēt. Tie,kuri no tā nebaidās, visbiežāk arī dzīve,ko sasniedz. Diemžēl, latviesš ir arī skaudīga tauta. Ja, kāds kļūst bagāts, tad noteikti viņš/a ir zaglis/e ,nauda nav godīga, tā ir zagta atmazgāta utt.
Taču nav tā, ka sabiedrība un visi latvieši ir tikai īgni, neizpalīdzīgi un bailīgi. Ir arī daudz cilvēku, kuri cenšās un dara to labāko. Ir uzņēmīgi cilvēki, kas paceļ valsts labklājību, kas ir izpalīdzīgi un atsaucīgi. Ja, mēs latvieši vēlamies uzlabot savu valsti un pacelt tās līmeni, atgriezties starp bagātām valstīm ,tad mums ir jāsāk ar sevi un saviem tuvākajiem- vārdus pierādot darbos, mazāk norādot citu kļūdas un vairāk saskatot ,risinot savējās,kļuūtot sabiedriski un politiski aktīvākiem.
Pacelļm katrs glāzi,krūzi,pudeli,paciņu vai vienalga,ko kas katram dzerams par to,lai dzīve Latvijā iet uz augšu un sabiedrība kļūst atvērtāka un smaidīgāka.