Pagājušā gada vasarā pie puspamestā Mametkino lauku ciema Novosibirskas apgabalā, cilvēki izsvieda no mašīnas suni. Kopš tā laika pamestais suns uzticīgi gaidīja saimnieku tajā pašā vietā. Vietējie nosauca viņu par “Hatiko” - sunīti baroja un mēģināja paglaudīt, bet viņš nevienu nelaida pie sevis klāt. Pavisam nesen, pēc pusgada, šī suņa dzīvē tomēr notika ilgi gaidītais brīnums.
Pamestais suns pusgadu gaidīja saimnieku pieturā un beidzot sagaidīja brīnumu.12
Pēc vietējo vārdiem, suns lēkāja katru reizi, kad redzēja garām braucošo pelēko mašīnu. Acīmredzot, saimnieka (nodevēja) automašīna bija pelēka. “Hatiko” baroja un mēģināja paglaudīt, bet viņš nevienu nelaida klāt. Kad atnāca vēss laiks, ciema iedzīvotāji pat novietoja blakus stāvvietai suņu būdu, bet suns negāja iekšā būdiņā, viņš gulēja blakus tam.
Pēc pusgada, gaidot saimnieku, suns beidzot sagaidīja viņu - tikai ne veco, bet jaunu. Nesen par šo suņa stāstu izdzirdēja viena no Novosibirskas dzīvnieku glābšanas komandām. Nākamajā dienā komanda izbrauca no Novosibirskas, pārvarot attālumu vairāk par 400 km, lai savāktu suni “Hatiko” no pieturas. Jau sākās lielie aukstumi un šis stāsts varētu beigties pavisam bēdīgi.
Atbraukušajiem brīvprātīgajiem nebija tik viegli iekarot suņa uzticību. “Suns uzvedas tā kā neuzticētos mums, viņš negribēja pieiet klāt. ”Mēs izmēģinājām visus paņēmienus, bet pēc stundas Irīna spēja uzmest pledu sunim, un mēs viņu aiznesām uz mašīnu. Apsildījām suni, siltumā viņš kļuva draudzīgāks,” stāsta brīvprātīgais Aleksejs.
Tā pati Irīna, kurai izdevās iekarot suņa uzticību, nolēma ņemt viņu pie sevis. Tagad suņa vārds ir Arčijs, un viņš laimīgi dzīvo privātmājā ar draudzīgo Īrinas ģimeni - sanbernāru Bethovenu, kaķenīti Marusju, un kaķi Ivanu Ivanoviču. Tagad, pēc saimnieces vārdiem, Ārčijs jūtas labi un ir laimīgs jaunajā mājā.
Paldies labiem cilvēkiem!