1939. gadā PSRS pievienotās Baltijas republikas padomju laikā bija sava veida vitrīna visa Padomju Savienība un Eiropas pilsoņiem, kā materiālās labklājības standarts.
PSRS vitrīna: 6 aizmirsti preču zīmoli no Padomju Baltijas valstīm (10 foto)10
74
3
Attēls no: cdn.fishki.net
Dzīve "padomju ārzemēs" bija pēc iespējas tuvāka Eiropai - neparastajai pilsētu arhitektūrai, kas kalpoja par interjeru padomju filmām par Rietumiem, rokeriem un pankiem, kuriem varas iestādes pievēra acis, individuālajām saimniecībām valsts vietā. zemnieku saimniecības, augstākās kategorijas pārtikas apgāde. Turklāt daudzas rūpnīcas un rūpnīcas pēc kara uzbūvēja un atjaunoja visas Savienības spēki padomju laikos, kur ražoja progresīvus plaša patēriņa preču zīmolus, kas bija ļoti pieprasīti un bija zināmi gandrīz katram PSRS iedzīvotājam.
Pēc PSRS sabrukuma un Baltijas valstu izvēlētā kursa apvienoties ar Eiropu un noraidīt visu, kas padomju laikos bija sasniegts, gandrīz visi kādreiz veiksmīgie zīmoli bankrotēja, zaudējot ierastos noieta tirgus un nespējot izturēt konkurenci.
Attēls no: cdn.fishki.net
Radioi un uztvērēji VEF
Rīga, Latvija
Rīgas Valsts elektrotehniskā rūpnīca "VEF" (VEF), kas dibināta 1919.gadā, padomju laikos bija viens no lielākajiem radioelektronikas nozares uzņēmumiem, kas nodrošināja darbu vairāk nekā 20 tūkstošiem cilvēku un ražoja kvalitatīvus telefonus un radioiekārtas (radioaparātus). , uztvērēji), kurus klienti atzinīgi novērtēja.
Atpazīstamākie rūpnīcas zīmoli ir pārnēsājamie tranzistoru radioaparāti, kas parādījās pagājušā gadsimta 60. gados un kas varēja uztvert īsviļņus, kuros raida Rietumu radiostacijas.
90. gadu beigās rūpnīca tika privatizēta un sadalīta daudzās mazās firmās, no kurām lielākā daļa bankrotēja, un daļā bijušās rūpnīcas tagad atrodas tirdzniecības centrs Domina un rūpnīcas cehi pārņēmuši noliktavas.
Attēls no: www.archiv.org.lv
Atpazīstamākie rūpnīcas zīmoli ir pārnēsājamie tranzistoru radioaparāti, kas varēja uztvert īsviļņus, kuros raida Rietumu radiostacijas.
Pārnēsājamais radiouztvērējs “Spīdola 232”. Vadošais konstruktors: Zigurds Jākobsons. Dizainers: Jānis Bitenieks. Tika ražots no 1982. gada.
Attēls no: www.pchistory.lv
VEF fiksētie telefoni ar rotējošo un spiedpogu sastādīšanu bija daudzu laimīgo dzīvokļos, kuriem tika piešķirts telefons.
Attēls no: www.rdmv.lv
Rūpnīca ražoja arī mikro kameras ar zīmolu Minox.
Dizainera Valtera Capa konstruētā fotokamera "Minox"
Attēls no: cdn.fishki.net
Dzintars
Rīga, Latvija
Zīmola Dzintars vēsture aizsākās 1849. gadā. 50. gados pēc nacionalizācijas un vairākām biedrībām tika izveidota smaržu un kosmētikas ražotne, kas kļuva par visas PSRS parfimērijas un kosmētikas flagmaņa flagmani. Spirti Rīgas ceriņi, Rīgas noslēpumi, Solo, Koketka, Vīnogas un citi varēja konkurēt ar Jauno rītausmu un bija ļoti iecienīti padomju dāmu vidū. Neskatoties uz ievērojamo cenu, pudeles burtiski tika izslaucītas no veikalu plauktiem.
90. un 2000. gados rūpnīca izmisīgi centās noturēties virs ūdens, taču 2019. gadā tika pasludināts par bankrotējušu.
Attēls no: cdn.fishki.net
Kalev košļājamā gumija
Tallina, Igaunija
Jau 1806. gadā dibinātās konditorejas fabrikas Kalev ar buras formas emblēmu saldo izstrādājumu sortiments kā konfektes, šokolādes, vafeles, zefīri un marmelāde padomju laikos veidoja vairāk nekā 200 vienību, bet tā bija pirmā. visā PSRS deficīta gumijas ražošanai, kas tika uzsākta 1976. gadā pēc satricinājuma viņas dēļ galvaspilsētas sporta pilī "Sokolniki" pēc hokeja spēles viņa padarīja rūpnīcu slavenu visā Savienībā. Vairākus gadus košļājamā gumija tika fasēta biezās taisnstūra plāksnītēs.
Pirms 1980. gada olimpiskajām spēlēm tika iegādāts ārzemju aprīkojums, kas kopā ar esošo pieredzi ļāva Igaunijai ieņemt lauvas tiesu padomju gumijas gumijas ražošanas tirgū, atstājot Maskavas, Ļeņingradas un Erevānas rūpnīcas. Apelsīnu, zemeņu, piparmētru un kafijas gumija šķīvju veidā ar uzrakstiem krievu un igauņu valodā, katra 50 kapeikas. par iepakojumu ar 5 plāksnītēm kļuva par īstu 80. gadu hītu.
Rūpnīca joprojām ražo produkciju ar Kalev zīmolu, lai gan 2018. gadā to iegādājās Norvēģijas koncerns Orkla. Bet viņas kādreizējo slavu kā visai PSRS viņai nevar atdot.
Attēls no: cdn.fishki.net
Mikroautobusi RAF
Rīga un Jelgava, Latvija
Rīgas Autobusu rūpnīca kļuva slavena ar pasažieru mikroautobusu - "rafiku" ražošanu: vispirms RAF-677, kas tika ražoti no 1959. līdz 1976. gadam (kravas versija tika ražota Erevānā), bet pēc tam RAF-2203 uz Volgas GAZ bāzes. 24, kas tika izmantots kā maršruta taksometri ar 11 sēdvietām, policijas transports, ātrā palīdzība, reanimobili un atklātie apskates autovilcieni visā Savienībā. Tieši RAF-2203 ar modernu dizainu 70. gadu beigās kļuva par 1980. gada olimpisko spēļu oficiālo transportu.
Pēc Savienības sabrukuma rafiku pārdošanas apjomi strauji kritās, un konkurējošo Gazeļu ražošanas uzsākšana Ņižņijnovgorodā 90. gadu vidū pielika treknu krustiņu Latvijas rūpnīcai, kas tika slēgta 1997. gadā.
Attēls no: cdn.fishki.net
Televizori Shilalis
Kauņa, Lietuva
Padomju laikos Kauņas radio rūpnīcā strādāja vairāk nekā 7 tūkstoši cilvēku, un tās pārnēsājamie mini televizori, kurus rūpnīca ražoja kopš 1972. gada, bija miljoniem padomju pilsoņu sapnis, kā arī tika eksportēti uz vairāk nekā 20 valstīm.
1978. gadā plauktos parādījās pirmais krāsu modelis "Shilyalis Ts-401" ar 32 cm diagonāli un spilgtu korpusu, kas bija ideāls risinājums mazām virtuvēm tipiskās paneļu mājās. Tāpat, pateicoties kompaktajam izmēram un tikai 17 kg svaram, to varētu paņemt līdzi uz laukiem un pat uz pikniku mežā, pateicoties iebūvētajai antenai un iespējai strādāt no automašīnas akumulatora. Maksāja gandrīz 500 rubļu, bet tomēr bija liels deficīts. 80. gados parādījās uzlaboti modeļi Ts-410/420/440/445.
Pēc Lietuvas neatkarības iegūšanas rūpnīca darbojās tikai pāris gadus, līdz 1993. gadā to slēdza.
Attēls no: cdn.fishki.net
Elektriskie vilcieni un tramvaji RVZ
Rīga, Latvija
Rīgas vagonbūves rūpnīca (RVZ, ģerbonis latviski apzīmēts kā RVR) dibināta tālajā 1895. gadā kā Fēniksa biedrība. Pēc uzvaras Otrajā pasaules karā un nacionalizācijas šeit tika uzsākta piepilsētas elektrovilcienu un tramvaju, vēlāk dīzeļvilcienu ražošana, kas tika izmantoti visā PSRS.
Gandrīz katrs no mums ir braucis ar zaļo elektrovilcienu ER-1, ER-2 (līdzstrāva) vai ER-7, ER-9 (maiņstrāva) ar koka soliņiem devāmies uz vasarnīcu jeb "desu reidu" Maskavā.Neelektrificētos dzelzceļus apkalpoja Rīgas DR1A dīzeļdzinēji. RVZ tika uzbūvēts ātrgaitas elektrovilciens ER-200, kas kursēja starp Maskavu un Ļeņingradu.
RVZ-6 tramvaji no 1960. līdz 2000. gadiem kursēja pa daudzu padomju pilsētu ielām.
Pēcpadomju laikā rūpnīca noturējās virs ūdens, pateicoties elektrisko vilcienu remontam no visas NVS. Taču pēc to masveida norakstīšanas 2020. gadā kādreizējā milzu rūpnīca tika pasludināta par bankrotējušu, un šobrīd lielākā daļa ēku milzīgajā teritorijā ir nolietotas un tiek iznīcinātas, lai gan daļu no platībām nomā veikali un privātie uzņēmumi.
Tev patiks šie raksti
