No sākuma pieturā es ieraudzīju meiteni - panku: Mati nokrāsoti spilgtās krāsās, sakasīti uz augšu, seju rotāja vairāki pīrsingi un kājās bija uzvilkti masīvi zābaki. Viņa sēdēja uz maza čemodāniņa un lasīja grāmatu.
Drīz vien pieturā parādījās kāda vecmāmiņa ar savu hiperaktīvo mazdēlu. Viņas neapmierinātā seja jau lika noprast, ka mazais puišelis ir līdz kaklam, bet savas dusmas viņa laida pār meitenes - panka galvu.
Kā jau tas parasti notiek, tad piesējās viņa vispirms pie tā, kā viņa ģērbjas. Turpināja ar piezīmēm par matu sakārtojumu, krāsu un kā vispār var caurdurt savu sejas ādu. Redz, tā esot vājprātīgo pazīme.
Meitene šo visu ignorēja un turpināja lasīt savu grāmatu. Tas, acīmredzot, nokaitinājā vecmāmiņu vēl vairāk, jo drīz vien viņa sāka izmantot arī rupjības, turpinot izteikt komentārus par to, cik viņa ir nekulturāra, ka vecāki noteikti kaunās no viņas un tā tālāk. Par laimi drīz vien pieturā apstājās trolejbuss, kas aizveda vecmāmiņu ar savu mazdēlu nezināmā virzienā.
Vietā, kur stāvēja vecmāmiņa ar savu mazdēlu, palika tukša čipsu paciņa un kolas bundžiņa. Un tad tā panku meitene cēlās kājās, lai paņemtu atkritumus un izmestu tos miskastē.
Sieviete, kas bija stāvējusi visu šo laiku nedaudz nostāk, bet redzēja visu, kas notika, pakratīja galvu un noteica: «Mjā, vecmāmiņas ar mazdēliem piemēslo, bet panki to visu vāc... Kaut kas šajā pasaulē tiešām ir nogājis greizi.»
Panku meitene atkal apsēdās uz sava čemodāniņa un turpināja lasīt, bet lasīja viņa Dostojevski!