Brīnumi un zinātne
Kad Henriks Grigalinovičs mācījās trešajā kursā, amerikāņu pētnieki izgudroja vakcīnu pret bērnu trieku, tāpēc topošais zinātnieks nolēma, ka savu solījumu pildīs, pievēršoties citas biedējošas slimības – vēža – apkarošanai. Zinātņu kandidāta disertāciju viņš uzrakstīja par kuņģa vēža morfoloģiju, savukārt doktora disertāciju gatavojās aizstāvēt par vēža prognostisku, jo bija novērojis, ka gadījumos, kad vēža šūnas atradās limfocītu „ielenkumā”, slimības ārstēšanai paredzams labāks iznākums nekā gadījumos, kad šāda „ielenkuma” nebija. Tie bija tam laikam revolucionāri secinājumi vēl pavisam jaunajā imunoloģijas jomā. Aizstāvēt tik specifisku ideju Latvijā nebija nekādu cerību, tāpēc Henriks Grigalinovičs devās uz Maskavu. „PSRS Medicīnas zinātņu akadēmija bija augstākā instance, kur varēju cerēt aizstāvēt disertāciju. Tā kā pats biju patologs, meklēju, kurš tur ir galvenais patologs. Tolaik tas bija Nikolajs Krajevskis. Bija grūti, bet tiku viņam klāt.” Lai pierādītu savu hipotēzi, Henriks Grigalinovičs vēl astoņus gadus pētīja vēža pacientus. Tad vēlreiz devās uz Maskavu. „Nikolajs Krajevskis, iepazinies ar maniem secinājumiem, pateica, ka grib pielikt klāt savu vārdu, citādi man būs grūti aizstāvēt disertāciju, jo tolaik tas bija kaut kas nezināms. Tas bija pioniera darbs imunoloģijā. Šodien jau visi zina, kas tas ir,” palepojas doktors, rādīdams savu zinātnisko darbu iespaidīgos sējumus.
Aizstāvēšana izvērtās par veselu piedzīvojumu. Vispirms Henriku Grigalinoviču brīdināja, ka viņam nav gandrīz nekādu izredžu saņemt akadēmiķu atbalstu visneiedomājamāko iemeslu dēļ. Proti, daži no viņiem bija plikgalvji, kuri necieta cilvēkus ar kupliem matiem, bet Henrika cekuls bija jo kupls. Citi ne acu galā neieredzēja jūdus, bet Henriks ir šīs tautas pārstāvis. Vēl viena daļa vērtētāju nedeva ne graša par zinātniekiem „no perifērijas”, un padomju gados Rīga bija PSRS nomale. Tomēr interesantais temats un disertācijas autora aizrautība ieinteresēja arī klausītājus. „Man bija trīs oponenti, jautājumi un atbildes, un visa aizstāvēšana ilga četras stundas parastās pusotras vietā. Man visu piedeva: matus, jūdus, Rīgu. Vienbalsīgi nobalsoja par, bet tūlīt lika disertāciju aizslepenot. Gatavs, Ļeņina bibliotēkā iekšā, jo tas bija pilnīgs jaunums un to citiem nedrīkstēja rādīt!”
Vēlāk zinātnieks novēroja arī sakarību, ka cilvēkiem ar alerģiju vai astmu parasti nav vēža, un otrādi – vēža pacientiem parasti nav alerģiju vai astmas. Henriks Grigalinovičs secināja, ka varētu mēģināt vienu slimību ārstēt ar otru. Šis princips medicīnā nav nekas jauns, latīniski to sauc morbus contra morbum – ar slimību pret slimību: ja vēža pacientus alerģizētu, viņu imūnsistēma kļūtu agresīvāka un, iespējams, uzveiktu vēzi. Henrika Grigalinoviča piedāvājums šādu rezultātu panākt ar asinspārliešanu gan līdz šim nav atradis pietiekami dzirdīgas ausis, kaut gan viņš pats apgalvo, ka par ideju interesējusies pat slavenā Meijo klīnika ASV.