Emocionāla vai fiziska vardarbība - mūsdienās starp šiem abiem veidiem vairs pat nav īsti atšķirības, jo vārdi spēj sāpināt vairāk nekā sitiens pa seju. Kāpēc tā? Kāpēc mēs esam ļāvušies iedzīvoties šajā problēmā tik dziļi un ilgi? Kāpēc par to runā tikai tie, kuri ir jau cietuši? Kāpēc Latvijā par to nerunā skaļāk? Kāpēc par to nemāca skolās? KĀPĒC PAR TO ĻOTI RETI RUNĀ ARĪ ĢIMENĒS?
Tas cilvēks, kurš tā centās uztaisīt rakstu,
tu viņam ieliki mīnusu
tagad viņš graiza vēnas. 
Daudzi komentē - lai neņem galvā, beidz būt mīkstie utml. Bet realitāte reizēm ir pavisam savādāka. un ne vienmēr emocionālo vardarbibu aizsāk bērni, to uzsāk arī pieaugušie(no kā gan bērni mācās?). Kad es mācījos otrajā vai trešajā klasē(90tie gadi), mums klasē bija viens puisis. Vienmēr novalkātās, nekoptās drēbēs, kuras bija nedaudz par mazu un ataugušiem, neķemmētiem matiem. Mūsu klases audzinātājai tas nepatika un viņa lika puikam nostāties klases priekšā un mums visiem bērniem iet rindā pie puikas, rādīt ar pirkstu sejā un teikt - "kauns, kauns". Kā gan varēja justies šis mazais, astoņus deviņus gadus vecais puika, kurš ne tikai bērnos(vienaudžos), bet ari pieaugušajos tajā brīdī noteikti smagi vīlās. Kapēc skolotāja nepadomāja, ka viņam varbūt vecāki ir dzerāji, vai varbūt ģimenē ir vēl pieci brāļi un māsas, kurus "velk" vientuļa māte bezdarbniece? Mēs tā ari neviens neuzzinājām viņa dzīvesstāstu. Viņs laikam aizgāja no skolas vai palika otru gadu - viņu turpmākajās klasēs es vairs neatceros.
Skumjākais ir tas, ka mēs bērni klausījām skolotāju un domājām - tā darīt ir pareizi, to taču saka skolotājs. Un šis nav vienīgais tāds gadijums.
Tāpēc apturēsim apburto loku - mācisim bērniem cieņu pret citiem, aizrādisim skolotājiem un pieaugušajiem, kuri dara nepareizi.
"mūsdienās" nav atšķirība? manuprāt, taisni senatnē pateiktam vārdam bija lielāks svars, pat dzīvības svarā! tad arī domāja, ko runā. tagad katrs pļūta kas uz mēles... un taisni tādēļ vajadzēja sen saprast, ka nu tizliem izteikumiem nevajadzētu ietekmēties un ļaut tiem dzīvi bojāt!!
Protams, ka ir slikti kādu fiziski, kā arī vārdiski aizskart tikai tāpēc, ka viņš ir savādāks nekā tu, bet tieši tikpat slikti ir ņemt pie sirds visas ķengas. Ja es pārdzīvotu par visu, ar ko man dzīvē nācies sastapties, tad jau tagad sēdētu istabiņā ar polsterētām sienām.
Vismaz viņa notievēs nevis nomirs no koronārās sirds slimības vai dabūs 2. tipa cukura diabētu. 
Uzskatu, ka visa pamatā ir bailes- bailes, ka vienaudži redzēs cik vājš es esmu, bailes, ka mani neapbrīnos, bailes, ka redzēs cik esmu dumjš, neglīts, ka man ir novalkātas drēbes mugurā.
Tādēļ gribas sameklēt kādu, kurš ir vēl nožēlojamāks par mani un parādīt visiem, ka es esmu piemērotāks vienaudžu draudzībai kā mans upuris, jo visi redzēs cik viņš ir nožēlojams un tādēļ manus trūkumus nepamanīs.
man jau agrā bērnībā iemācīja, ka par cilvēkiem smieties nedrīkst. šodien gan ir daži izņēmumi, par kuriem gribas ļoti skaļi smieties.
Vardarbībai var teikt nē uz nebēdu, tas tāpat neko nemainīs. Manuprāt viztizlākais ko var darīt ir ielikt šo rakstu ar tekstu beigās "ja neatbalsti huligānismu tad dalies ar šo rakstu". Sanāk ka tu sev kačā "slvau" tēlojot kaut kādu svēto un izliekoties ka pats nebūtu kādu aizskāris. 
Tagad jau bērniem pat īsti iemeslu nevajag, lai aizskartu otru. Viss ir atkarīgs no audzināšanas, apkārtējās vides un tehnoloģijām, piemēram, ja bērnam, kurš vēl pat lasīt īsti nemāk, ļaus spēlēt CS vai GTA, kur, lielākoties viņi ne jau brauks ar mašīnām, bet dauzīs cilvēciņus, protams, ka nekas prātīgs no viņiem nākotnē nesanāks. Bet savā ziņā tomēr tam, kuru aizskar, būtu jāmāk sevi kaut nedaudz aizstāvēt, jo pieļaujot, ka pāris reizes šis cilvēks tiks aizskarts, visi pieradīs, ka viņš nevar neko atbildēt un aizskars viņu vēl vairāk... Tas pierāda to, ka dzīve ir cīņa, jo, ne visiem ir paveicies. Protams, ka vardarbība ir jāpārtrauc, tomēr tiem, kuri tiek aizskarti, ir jāturās, jo aizstāvot sevi un aizstāvoties (kaut vai izciešot) no šīm situācijām, nākotnē viņi var būt stiprāki un sasniegt vairāk, nekā dažs labs pāridarītājs. 
Neiešu strīdēties, tikai lieki laiku tērēšu. p.s. tas bija domāts kā viens no piemēriem, kā bērns var palikt agresīvs, starp citu, pamatojoties uz personīgo pieredzi, tā ka...
nu jā, true. Bet es nevienu no saviem pazistamajiem nezinu, ka viņi raudātu, krenķētos, viss ģimenē ok.
Attiecībā uz 2.- ja patiesība kož acīs, tad tā nav "varmāku" vaina. Nevajag tik daudz rīt!
un kā būtu, ja daudzi pēkšņi pārstātu būt mīkstie un beigtu klausīties visu mēslu ko viņiem stāsta?
izņemot to resnuli, svars ir jānomet.
Viss sākas ģimenē. Un, pirmkārt, ar pašu vecāku piemēru nevis morāles lasīšanu. Tad, protams, bērnudārzā, skolā. Un tālāk jau paliek tik, cik katram sava sirdsapziņa ļauj.
