Pirms pirmajiem cilvēkiem mūsu planēta izskatījās pavisam savādāk. Pēdējo 4,5 miljardu gadu laikā tā ir gājusi cauri dažām neticamām pārmaiņām. Ja jūs varētu atgriezties pagātnē un nostāties uz mūsu zemeslodes pirms miljoniem gadu, jūs redzētu pilnīgi svešu planētu, ar neticami dīvainu klimatu, augu un dzīvnieku valsti.
Mūsu planēta: kā tā izskatījās miljoniem gadu senā pagātnē23

Milzu sēnes auga katrā planētas nostūrī. Pirms aptuveni 400 miljoniem gadu vairums koku sniedzās līdz mūsdienu cilvēka viduklim. Lielākā daļa bija tikai dažas pēdas augsti, bet pavisam cits stāsts ir ar sēnēm. Bija laiks Zemes vēsturē, kad katrā zemeslodes stūrī varēja sastapt milzu sēnes, sauktas par Prototaksītiem, un tās slējās augstāk par jebkuru citu dzīvu būtni vai augu. To stumbri bija aptuveni 8 metrus augsti un vienu metru plati, kas padara prototaksītus mazākus par daudziem mūsdienu kokiem. Taču tolaik tie bija pārliecinoši lielāki par pārējiem augiem un sēnēm uz planētas. Šīm sēnēm nebijas tādas cepurītes, ar kādām mums asociējas mūsdienu sēnes. Prototaksīti bija tikai viens liels kāts jeb stumbrs, kas izspraucies no zemes. Pirmās prototaksītu fosilās atliekas tika uzietas 1859.gadā Kanādā. Zinātnieki sākotnēji nebija pārliecināti ko tad īsti ir atraduši: sākumā izskanēja versijas, ka tā bija kaut kāda ķērpju vai aļģu suga, bet šīm versijām nebija pierādījumu. Tikai 2001. gadā Vašingtonas nacionālā dabas vēstures muzeja profesors Francis Hubers nonāca pie secinājuma, ka prototaksīti bija sēnes. Viņš šo secinājumu izdarīja, pēc mūsdienu sēņu audu salīdzināšanas ar prototaksītu fosilijām. Pirmie šo milžu pārstāvji uz Zemes parādījās pirms 420 miljoniem gadu un tie pilnībā izzuda 70 miljonus gadu vēlāk.

Debesis bija oranžas, un okeāni bija zaļi. Debesis ne vienmēr ir bijušas zilas. Pirms apmēram 3,7 miljardiem gadu, tiek uzskatīts, ka okeāni bija zaļi, kontinenti bija melni un debesis skatoties uz augšu izskatījās kā samtaina oranža dūmaka. Okeāni bija zaļā krāsā, jo ūdenī izšķīda dzelzs veidojumi, radot zaļu rūsu, kas ūdeni iekrāsoja sarūsējušas vara monētas tonī. Kontinenti tolaik bija melni, jo tos klāja atdzisusi lava, un nebija nekādu augu, kas to pārklātu. Un debesis nebūtu bijušas zilas. Viens no iemesliem, kāpēc šodien tās izskatās zilas ir tas, ka mūsu atmosfērā šodien ir ļoti daudz skābekļa, bet pirms 3,7 miljardiem gadu tā tik daudz nebija. Tolaik atmosfērā bija liela metāna koncentrācija, un tad kad saules stari centās izlauzties cauri metāna atmosfērai, tas radīja oranžu dūmaku.

Planēta smirdēja pēc puvušām olām. Mums nav tikai teorijas par to, kā Zeme izskatījās. Zinātnieki ir diezgan pārliecināti, ka ir noskaidrojuši arī to, kā tā oda. Un, ja kāds pirms 1,9 miljardiem gadu būtu stāvējis uz Zemes un ievilcis nāsīs tās gaisu, viņš būtu saodis, cik izteikti tas smird pēc puvušām olām. Tas tāpēc, ka okeāni bija pilni ar smirdīgām baktērijām, kas barojās no sāls jūras ūdenī. Baktērijas uzņēma sāli un izdalīja ūdeņraža sulfīdu, piepildot gaisu ar smirdoņu, kam pēc zinātnieku teiktā, bija puvušu olu aromāts.

Planēta bija purpurkrāsā. Kad uz Zemes sāka augt pirmie augi, tie nebija zaļā krāsā. Saskaņā ar vienu no teorijām, tie varēja būt purpurkrāsā. Ja pirms trīs vai četriem miljoniem gadu kādam būtu bijusi iespēja paraudzīties uz planētu no augšas, tas redzētu, ka tā tolaik izskatījās tikpat purpura, cik mūsdienās zaļa. Tiek uzskatīts, ka pirmās dzīvības formas uz Zemes Saules gaismu absorbēja nedaudz citādā veidā nekā tas notiek mūsdienās. Mūsu laikmetā augi ir zaļā krāsā tāpēc, ka, lai absorbētu Saules starojumu, tie izmanto hlorofilu, bet — kā uzskata zinātnieki — pirmie augi uz Zemes izmantoja retinālu, un tas tiem piešķīra spilgti violetu krāsu. Var pieņemt, ka ļoti ilgu laiku planēta bija purpura. Tiek uzskatīts, ka apmēram pirms 1,6 miljardiem gadu, kad augi, kas pārklāja planētu, bija kļuvuši zaļi, daži no Zemes okeāniem kļuva purpurīgi. Ūdens virsmu klāja biezs, purpurkrāsas sēra slānis, un ar to bija pietiekami, lai visi okeāni izskatītos purpurīgi violeti un — kļūtu neiedomājami toksiski.

Zemeslode izskatījās pēc milzīgas sniega pikas. Mēs visi zinām, ka uz zemeslodes ilgu tās pastāvēšanas laiku ir valdījis Ledus laikmets. Salīdzinoši nesen zinātnieki ir ieguvuši jaunus pierādījumus tam, ka pirms 716 miljoniem gadu uz Zemes bija ārkārtīgi auksts. Šo periodu dēvē par „Zeme — sniega pika” (Snowball Earth) laikmetu, jo tiek uzskatīts, ka tolaik Zemi klāja tik bieza ledus kārta, ka skatoties no augšas, mūsu planēta izskatījās pēc milzīgas, baltas kosmosā peldošas sniega pikas. Uz Zemes bija tik auksts, ka tur, kur šobrīd to šķērso ekvators, bija ledāji. Zinātnieki šai teorijai guva pierādījumu, atklājot seno ledāju pēdas Kanādā. Pirmajā mirklī tā varētu šķist savāda vieta, kurā meklēt šāda veida apstiprinājumu, taču attiecīgā Kanādas daļa pirms 700 miljoniem gadu atradās ekvatora joslā. Rezultātā mūsdienās vissiltākās zemeslodes daļas tolaik bija tik pat aukstas kā mūsdienu Arktika. Zinātnieki gan vairs neuzskata, ka toreiz Zeme izskatījās gluži kā balta sniega pika, jo 716 miljonus gadu pirms mūsu ēras notika vēl kāds cits šaušalīgs process. Regulāri notika vulkānu izvirdumi, un debesis piepildījās ar pelniem, kā rezultātā ledus un sniegs pārvērtās netīrā, melnā masā.

100 000 gadus uz Zemes lija skābais lietus. Laikam ritot, periods „Zeme — Sniega pika” beidzās — un tas notika visbaisākajā iedomājamajā veidā. Tiek uzskatīts, ka Zeme piedzīvoja periodu, ko zinātnieki sauc par „intensīvu ķīmisko dēdēšanu” (intense chemical weathering). Tolaik lija tik spēcīgs un intensīvs skābais lietus, ka tas izkausēja visus planētu pārsedzošos ledājus. Raugoties šodienas acīm, tas bija vislabākais, kas vien būtu varējis notikt ar Zemi. Tas tāpēc, ka skābais lietus okeānā nogādāja uzturvielas un ļāva jūras dzelmē rasties dzīvībai, kas savukārt gaisā ļāva nonākt skābeklim un radīja labus priekšnoteikumus, lai varētu iestāties kembrija periods (Cambrian Period). Taču tolaik viss notika ļoti haotiski. Gaiss bija pilns ar oglekļa dioksīdu, un skābais lietus pat saindēja okeānu. Tas nozīmē, ka, pirms uz Zemes varēja sākt izplatīties dzīvība, tai bija jākļūst par toksisku, nemīlīgu tukšaini.

Arktika bija zaļa un pilna ar dzīvību. Aptuveni pirms 50 miljoniem gadu Arktika bija pavisam citādāka. Šo periodu Zemes vēsturē sauc par eocēnu jeb eocēna epohu, un tolaik pasaule bija siltāka. Tolaik Aļaskā auga palmas un gar Grenlandes krastiem peldējās krokodili. Pat planētas ziemeļu gals bija zaļš. Tiek uzskatīts, ka Ziemeļu ledus okeāns tolaik bija kā gigantisks saldūdens dīķis, kurā mājoja neskaitāmas dzīvības formas. Ūdens bija noklāts ar zaļām nezālēm, it īpaši ar zaļu papardi, sauktu par Azollu, kas ziedēja visā Arktikā. Taču klimats nebija īsti tropisks. Šajā ērā, siltākajos mēnešos Arktikā bija tikai ap 20 grādiem pēc Celsija silts. Tomēr mūsu planētas ziemeļu apgabalus tolaik apdzīvoja milzu bruņurupuči, aligatori un agrīnie hipopotami, kas bija ideāli pielāgojušies dzīvot vidē, kurā mēdza uznākt arī tumšas un garas ziemas.

Putekļi bloķēja saules gaismu. Kad asteroīds, kas tiek vainots dinozauru izmiršanā, pirms 65 miljoniem gadu ietriecās Zemē, pasaule kļuva par tumšu, drūmu šausmu vietu. Asteroīda trieciena rezultātā gaisā pacēlās milzīgs kvantums putekļu, augsnes un akmeņu, no kuriem daļa pat nonāca kosmosā. Daudz kas no tā visa iestrēga atmosfērā, radot ļoti biezu putekļu slāni, kas aizklāja sauli un debesis. Tas ilga ne vairāk kā dažus mēnešus. Bet pat tad, kad lielais putekļu makonis izklīda, sērskābe palika stratosfērā un nokļuva mākoņos. Tie kļuva tik biezi, ka tie novājināja saules starus un nākamos desmit gadus atnesa briesmīgas skābā lietus vētras.

No debesīm lija karsta, šķidra magma. Tomēr šis asteroīds nebija nekas salīdzinājumā ar tiem, kas trāpīja Zemei pirms četriem miljardiem gadu. Mūsu planētas agrajās dienās no debesīm lija asteroīdu lietus un tas izskatījās pēc ellišķīgākās ainavas no taviem ļaunākajiem murgiem. Okeāni uz planētas kļuva tik karsti, ka tie vārījās. Karstums, kas radās pēc asteroīda trieciena, būtībā iztvaicēja pirmos okeānus uz Zemes, parvēršot tos tvaikā, kas vienkārši uzgāja augšā un pazuda. Milzīgas sauszemes daļas izkusa. Gigantiskās akmeņu masas, kas pārklāja planētu, pārvērtās šķidrumā, kad plūda apkārt kā lēni kustoša upe neiedomājami karstā temperatūrā. Vēl ļaunāk- daļa akmens iztvaikoja un kļuva par Zemes atmosfēru. Magnija oksīds ieplūda atmosfērā kā iztvaikojošs ūdens, sarecējot škidras, karstas magmas pilienos. Apmēram tikpat bieži, cik mūsdienās mēs saņemam lietu, tolaik uz Zemes lija šķidra magma.

Milzīgi kukaiņi bija visur. Pirms aptuveni 300 miljoniem gadu lielu daļu pasaules teritorijas klāja zemieņu purvi un meži, un gaiss bija pilns ar skābekli. Skābekļa bija par 50% vairāk nekā tas ir mūsdienās , un tad sākās mežonīgs visādas dzīvības uzplaukums. Radās arī milzīgi, šausminoši kukaiņi, kādus mūsdienās var redzēt tikai Holivudas filmās. Dažiem radījumiem šis viss skābeklis bija par daudz. Mazie kukaiņi nespēja tikt ar to galā, tādēļ tie evolucionējās lielāki un lielāki. Daži no tiem izauga līdz šausminošiem apmēriem. Zinātnieki ir atraduši spāru fosilās atliekas, kas pēc izmēriem ir tikpat lielas kā mūsdienu kaijas, ar spārniem, kas bija vairāk nekā 0,6 metrus (2 pēdas) gari. Tolaik pa Zemi rāpoja arī gigantiskas vaboles un visādi citi milzu kukaiņi. Un šie kukaiņi nebija draudzīgi. Zinātnieki uzskata, ka, piemēram, milzu spāres bija miesu ēdošas plēsoņas.
Tev patiks šie raksti
