Ne visur pasaulē medus ievākšana no bitēm ir tik vienkārša kā pie mums, dažviet pasaulē biškopjiem nākas riskēt ar savu dzīvību lai tiktu pie šī gardā kāruma! Lai gan šos vīrus pa biškopjiem mēs nevaram nosaukt, jo viņi neiejaucās bišu dzīvē līdz pienāk mirklis ievākt „ražu”.
Lai nu kā šis būs stāsts par Nepāliešu vīriem, kuri ievāc medu paļaujoties un sentēvu metodēm un paaudzēm nemainīgām tradīcijām.
Tā tad vispirms par pašām bitēm no kurām medus mednieki ievāc medu. Proti, tās ir Apis Laboriosa, lielākās bites pasaulē, kuru darba bites sasniedz pat trīs centimetru garumu. Šis bites veido savas ligzdas uz vertikālam klinšu kraujām, pie to pārkarēm.
Viena bišu kolonija var pat „izaugt” līdz piecu metru lielumam un šāda kolonija var saturēt vairāk kā 60 kg medus plus vel bišu savaru kas šādai kolonijai arī nebūt nav mazs.
Tā pietiks par bitēm, tagad par pašiem „medniekiem”. Tā tad „medus medības” piedalās no 10 līdz 15 vīriem, kuri bruņoti ar bambusu virvju kāpnēm, virvēm, groziem un zāģiem. Nekādi papildus spectērpi netiek izmantoti, kas pasargātu viņus no negantajiem bišu dzēlieniem.
Pirmā lieta ar ko jāsāk „medības” ir ugunskuru iekuršana, kas izraisa bišu kolonijā paniku un izprovocē masīvus bišu uzbrukumus, proti, visas tuvējas kolonijas iesaistās kopējā aizsardzībā un līdz ar to apkārtnē var lidināties pat līdz 100 000 dusmīgām bitēm.
Bet pēc apmēram 20 minūtēm bišu uzbrukumi norimst. Paralēli šai darbībai tiek izveidoti arī novērošanas posteņi, nomaļāk no bišu kolonijām. Attiecīgi no šīm pozīcijām tiks doti padomi medus savācējam.
Attiecīgi šo 20 minušu laikā, kad bišu kolonijā valda panika, jo bites dūmu dēļ domā, ka kolonija var aiziet bojā ugunsgrēkā, tāpēc bites steidz saēsties medu. Attiecīgi pēc 20 minūtēm vairums bites uztrauksies par medu un dūmiem, nekā par kādiem medniekiem apakšā.
Toties mednieki šis 20 minūtes izmanto lai sakoncentrētos, pārdomātu stratēģīju un daži pat teiktu meditētu, jo šī profesija kļūdas nepiedot.
Kolīdz bites ir pierimušas mednieks sāk ātri mērot savu ceļu uz pirmo bišu koloniju kas var būt pat 60 metru augstumā un vienīgā drošība viņam ir paštaisītās virvju kāpnes.
Ar zāģi tiek nozāģēti, gabali no medus kārem(šūnām) un masīvi to gabali tiek ievietoti grozā. Tas viss tiek darīts spītējot negantajiem bišu dzēlieniem, jo kaut arī dūmi ir apdullinājuši bites, tās joprojām ir negantas.
Viņi izmanto speciāli šim nolūkam izgatavotu zāģi garā kāta, ar kuru ir iespējams atdalīt šūnu gabalus pārāk nepietuvojoties bišu ligzdai.
Gribetu zinat ,kas notiek ar bisu koloniju pec tik barbariskas medus ,,nemsanas,, .... Bet tiem tur jau laikam nosplauties....
Viena no dzīvelīgākajām bišu sugām...
Bitenieki paņem tikai Mdeu, kas ir tajās vaska šūnās kuras nokarājās, tajās ir tikai medus.... Bišu kāpuri, jaunais dējums, bišumaize utt. atrodas pie pašas klints... tas ir bišu saimes centrs, to neviens bitenieks neaiztiek, tādējādi saime mierīgi turpina savu darbu un pēc mēneša pusotra var nākt pakaļ jaunai medus porcijai... Savukārt bites nevar sākt spietot, kas ir ļoti labi
Darbs gan diezgan smags un bīstams.