Pēdējā laikā populāri ir izvirzīt mērķus, kas jāsasniedz. Ir cilvēki, kuri mērķus sasniedz gandrīz vienmēr, un ir cilvēki, kuri tos nesasniedz nekad. Kāpēc tāda atšķirība starp darbiniekiem? Drosmīga cilvēka griba realizējas. Bailīga cilvēka griba nerealizējas, jo bailes atbaida mērķi un kļūst par dusmām vai pat naidu. Bailīgs cilvēks mērķi sasniedz ar spēku vai dusmām, sevi attaisnodams tādējādi, ka mērķa sasniegšanai visi līdzekļi labi. Drosmīgam cilvēkam spēks nav nepieciešams, lai sasniegtu mērķus. Vizuāli drosmīgi cilvēki ir mierīgi un līdzsvaroti, jo viņos nav baiļu. Bailīgie cilvēki vizuāli izskatās drosmīgi, jo viņi skaļi uzstājas sanāksmēs, nebaidās kritizēt, bet faktiski savas bravūras aizsegā viņi slēpj savas bailes.
Lai sasniegtu mērķus, ir svarīgi, kā cilvēks strādā, - vai viņš ātri darbojas, vai slinko, vai strādā mēreni un bez steigas. Iespējams, jums būs grūti noticēt, ka visvairāk var izdarīt, ja strādā bez steigas. Mērena darba slodze sniedz tikai labu, bet darbošanās pārspīlējumi vai slinkošana izraisa slimību.
Apmierinātība ar darbu un dzīvi
No tā, cik lielā mērā mēs esam apmierināti ar darbu, ir atkarīga mūsu darba efektivitāte un līdz ar to arī mērķu sasniegšana.
Apmierinātība ar dzīvi un darbu vairāk ir atkarīga no tā, kā darbinieks uztver savu darbu, nekā no ienākumiem vai profesionālā prestiža. Apmierinātība ar darbu ir atkarīga no katra indivīda apstākļiem un sagatavotības. Katrs darbinieks darbā meklē gandarījuma, apmierinātības un laimes izjūtu.
Tiecoties pēc gandarījuma vai apmierinātības ar darbu, vissvarīgākais ir attieksme. Nav svarīgi, kādu darbu katrs dara, attieksme maina visu. Pētījumos ir pierādīts, ka cilvēki darbā jūtas laimīgāki, ja darbs viņiem ir aicinājums. Lai attīstītu aicinājumu, nepieciešams pārveidot attieksmi un mēģināt rast darbam augstāku mērķi un jēgu.
Ja uztveram savu darbu kā aicinājumu, tas palīdz nenogurt garīgi. Tas var aizgaiņāt garlaicību un sniegt lielāku mērķa un apņēmības apziņu. Ar šādu skatījumu var saglabāt interesi un entuziasmu pat tad, ja nav algas pielikuma vai paaugstinājuma. Katram no mums piemīt spējas attīstīt lielāku apmierinātību ar savu darbu, transformējot to aicinājumā. Arī rutīnas darbu ir iespējams pārvērst aicinājumā. Cilvēki mazkvalificētos darbos var pārveidot attieksmi pret darbu, kultivējot tādus paradumus un attiecības, kas darbam piešķir lielāku jēgu.
Ja nevar mainīt darba apstākļus, vajadzētu pārveidot vai pielāgot savu skatījumu. Otrs veids, kā transformēt darbu aicinājumā, ir identificēt un likt lietā savas iezīmīgās spējas.
Cilvēkiem ir dažādas vajadzības, bet viena no vajadzībām, kuras dēļ visbiežāk ir neapmierinātība ar darbu, ir vajadzība pēc laba atalgojuma. Vajadzība pēc laba atalgojuma, lai nodrošinātu iztiku, ir reālistiska. Problēma rodas tad, ja naudas pelnīšana kļūst par pašmērķi, jo cilvēks kļūst alkatīgs. Cilvēki, kas dzenas pēc naudas, nekad nav patiesi laimīgi, jo vienmēr tās ir par maz. Kas par darbu prasa lielāku algu nekā pelnīts, tas alkatības dēļ nolemj savu dvēseli ciešanām. Nepieciešams pateikt: “Viss, man pietiek.”