Kā jau mēs visi, arī es daļu savas dienas pavadu sociālajos tīklos. Ar šo un to es dalos savā Facebook profilā, ievietoju kādu bildi savā Instagram profilā un retu reizi kaut ko arī ietvītoju, lai gan Twitter aplikācija manā ikdienā ir pārtapusi par piezīmju blociņu, kurā es reizi pa reizei publicēju kādu citātu no grāmatas, ko lasu. Tomēr tagad visbiežāk mana roka sniedzas pēc telefona, lai atvērtu Snapchatu un paskatītos ar ko pēdējo stundu laikā ir dalījušies mani draugi.
Kāds pētījums liecina par to, ka vidēji cilvēks nedēļas laikā pavada 27 stundas sociālajos tīklos. Liekas par maz, vai ne? Arvien vairāk un vairāk liekas, ka mēs mazāk dzīvojam reālajā dzīvē, vairāk mēs pucējam un kopjam virtuālo dzīvi. Izmantot sociālos tīklus darba laikā vairs nav nekāds brīnums, jo nereti tas darbs pieprasa to. Ja tu esi izdarījis kaut ko ievērības cienīgu, bet neesi par to uzrakstījis Facebookā, ielicis bildi Instagramā vai ietvītojis Twitterī...Vai tas maz ir noticis?
Kāds cits pētījums liecina par to, ka 94% pusaudžu pavada savu brīvo laiku, sarunājoties ar draugiem tiešsaistē. Kā arī 70% no šiem aptaujātajiem jauniešiem atzīst to, ka sociālo tīklu dēļ viņi vairāk izprot savu draugu emocijas.
Izskatās, ka mana draudzene domā, ka lietas, kuras esmu ar mieru publicēt, lai tās redzētu simtiem manu virtuālo draugu, ir tās pašas, kuras stāstītu saviem tuvākajiem draugiem. Bet viņa nav vienīgā, kura tā domā. Nataša Ennere, kura ikdienā strādā ar sociālajiem tīkliem, teica: «Sociālie tīkli mūs padara slinkus attiecībā uz kontaktēšanos, jo cilvēki domā, ka viņi zina, kā tev iet, tāpēc nevēlas tērēt savu laiku, lai pārjautātu to, ko jau, acīmredzot, zina.»
Lieta ir tāda, ka tas, ko mēs izvēlamies publicēt savos sociālajos tīklos, ir tikai maza daļa no mūsu dzīvēm. Tā daļa, kura it nekādā veidā nekaitēs citam cilvēkam. (Ja vien tu neesi kaut kāds briesmonis, kuram patīk izmantot savus sociālos tīklus, lai norietu citus.)
Kad es izšķīros ar savu draugu, es paņēmu pauzi no sociālajiem tīkliem, kad nomira radiniece, es par to neminēju sociālajos tīklos, kad es pavadīju visu dienu ar seju spilvenā, jo biju tik ļoti emocionāli sagrauta, es nedalījos ar savām asarām savā Instagram profilā. Redz, lieta ir tāda, ka mēs publicējam tikai to, kas ir labs. Var, protams, dalīties sociālajos tīklos ar visu pēc kartas, ar visu, kas notiek ar tevi ik uz soļa, bet kam tas ir vajadzīgs? Es personīgi zinu dažus cilvēkus, kuri nekautrējas dalīties savos sociālajos tīklos pat ar savu intīmāko noslēpumu, bet kāpēc sevi ir jāpozicionē kā atvērtu grāmatu?
Deivids Brudo (SEO un aplikācijās Remente veidotājs) saka tā: «Atslēga tam, kāpēc mēs nedalamies ar negatīvām mūsu dzīves detaļām, ir tā, ka tas nesaskan ar mūsu tēlu, ko mēs cenšamies reprezentēt kādā sociālo tīklu platformā.»
Es nekādā veidā necenšos ar šo pateikt, ka mums tagad visiem kā vienam ir jāiet un jāsāk publicēt sociālajos tīklos viss, ko mēs darām - labs vai slikts, vienalga - bez filtra!
Tas, ko es ar šo vēlos pateikt, ej satiec savus draugus un paprasi viņiem «KĀ TEV IET?», tu būsi pārsteigts uzzinot, ka viņu dzīvē notiek vēl daudzas lietas, par ko viņi nepublicē savos sociālajos tīklos!
