''Mani cilvēki mīl un ciena, jo es strādāju no sirds''.20

Saindēšanās

     «Kas tās par konfektēm tik neglītā iesaiņojumā?!» vārdotāja un fitoterapeite Inta Ozoliņa, tērpusies raibā halātā, ap galvu apsējusi lakatu, sagaida ierasti nelaipni. «Cilvēki man nes saldumus, kas glīti salikti saldumu šķīvī. Ziedus gan varēji atļauties smukākus,» Inta nievājoši izsakās arī par oranžsarkanajām sīkziedu neļķēm. «Lūk, tādas man patīk – pilnas, skaistas!» Purva Inta norāda uz sarkanām neļķēm, kas stāv uz galda blakus televizoram. Viņa palepojas arī ar krāšņu baltu ziedu pušķi, ko dziedniecei atnesusi eksbaņķiera Kargina sieva Tatjana. «Kargina atveda ziedus ar visu vāzi.» Galu galā puktīgā sieva paņem sūkājamās ledenes ar ārstniecības augu ekstraktiem pret kakla sāpēm, ziedus, eklērus un Vecrīgas.

     Sirds dziļumos viņa nav ļauna. Šerpais raksturs drīzāk ir poza, tēls, kas veidojies vidē, kurā viņa dzīvojusi, palīdzējis pastāvēt par sevi cietumā un izturēt necilvēcīgos apstākļus Ķemeru purva “Fazānos”. Ne mazāk skaudrs ir stāsts par to, kā Ķemeru Inta nonāca pansionātā.

     “Man mājās bija tikai maize un sviests. Paziņa atveda žāvētas zivis, kurām vēderi bija papuvuši. Purvā biju saaukstējusies, smaku nejutu un zivis nolocīju. Un naktī sākās! Šausmīgi saindējos, bet baidījos saukt ātro palīdzību, jo domāju, ka būs jāmaksā nauda. Pielietoju vārdus, izsaucu dziednieku Ščerbaku, bet labāk nekļuva. Staigāju pūkainām kājām, raibs griezās gar acīm. Izgāju laukā un gaidīju, kad atbrauks mašīna, kas ved bruses un dēļus jaunajām purva laipām. Jutos tik slikti, ka nokritu uz ceļiem, un domāju – gals klāt. Vilki mani apēdīs, lupatas vien apglabās… *inta slauka asaras*

     Nesagaidījusi nevienu dzīvu dvēseli, ierāpoju uz ceļiem mājā, iekurināju krāsni. Gulēt nevarēju, iedzēru korvalolu un sēdēju pie pečkas. Nākamajā dienā atveda celtniecības materiālus un strādnieki izsaucaātros. Man bezogovoročno ­bija jābrauc uz slimnīcu. Ārstiem sadevu gurķus, sēnes, medu. Baidījos, ka apzags mājas, kamēr gulēšu slimnīcā, kā 2001. gadā, tāpēc vērtīgākās mantas savācu līdzi. Mani izsvieda slimnīcas prihožajā. Saliku savas pendelītes uz grīdas, nogūlos un gaidīju rindu.

''Nemaz tik viegli nevar iekļūt slimnīcā, bet domāju – vismaz te neļaus nomirt.''

   “Ko jūs uz dzīvi te esat pārvākusies!” Man jautāja, kāpēc man līdzi tik daudz mantu, velkamie ratiņi. Paskaidroju – ja es purva mājā atstāšu dokumentus, zāļu grāmatas, dienasgrāmatas, kurās esmu pierakstījusi brokaņjeru mašīnu numurus, piefiksējusi cikos iebrauc un izbrauc, mani apzags. Dakteri izpētīja manas zāļu kastītes saturu, līdzpaņemtās lietas un vakarpusē ap pulksten sešiem mani ar ratiņiem un lielo čemodānu aizveda uz infekcijas nodaļu. Neviens nepalīdzēja mantas nest! Neviens… Man sadeva zāles, un es aizmigu ciešā miegā. No rīta pamodos kā paradīzē – palātā baltas sienas, par slimniekiem rūpējas skaistas māsiņas. Tik jaukā vidē var iet uz otru pasauli – ir kas padod ūdeni, nav jānomirst peļu slazdā. Kad mani atkačaļi, nevarēju mierīgi nosēdēt. Trešajā dienā slaucīju putekļus no pacientu tumbočkām. Kad sāku atlabt, parādījās apetīte, un es, kārtojot skapīšus, nolocīju vienas pacientes neapēsto gaļu ar rīsiem. Un nokritu otrreiz, jo slimniece bija nesen ievesta ar infekcijas slimību…    Pēc divpadsmit dienām atgriezos mājās. Zāļu sastāvi bija vietā, bija laimējies no sala pasargāt burkānus, sīpolus, kartupeļus, ko man iedeva bitenieks par bišu stropu sargāšanu.”

Kā Inta nokļuva pansionātā?

     “Pagaidi, tu tikai brauc savu kazu! Stāstīšu visu pēc kārtas,” Inta uzvelkas. “Pērnvasar būvēja jaunās Ķemeru tīreļa laipas. Tagad tās ir skaistas, platas. Kad sākās būvniecības darbi, sekoju, lai nezog materiālus, sargāju traktoru ar kausu. Kad atveda ķirmju saēstus dēļus un bruses, saucu ārā inspektoru – ja strādnieki izliks nekvalitatīvus dēļus, bojāsies arī pārējie! Ja strādniekam uzkrita uz kājas dēlis, nāca pie manis – norunāju vainu, uzliku zāļu kompresi, pārsēju ar elastīgo saiti un varēja turpināt darbu.

     Ielaidu strādniekus zāļu mājā – smaržīgās, izsvētītās telpās –, bet viņi dzerstījās, to izdemolēja, lamāja mani par raganu. Vienu nakti klausos – viens no īrniekiem mani sauc. Izeju laukā – acs izkārusies, seja sadauzīta zila, asiņaina. Esot sakāvies. “Intiņ, palīdzi,” lūdzās. “Ko tu nāc pie manis, raganas?” atgādināju lamuvārdu, kādā viņi mani zākāja. Nomazgāju brūces ar svēto ūdeni, iztīrīju ar zāļu sastāviem. Paldies Dievam, acs nebija bojāta. Ieliku aci iekšā, uzliku divas šuves. Kā es to spēju? Omīte man iemācīja aizšūt brūci. Viņa bija augstākās klases medmāsa. Es protu i vēnā durt, i injicēt parastās šprices. Man mājās ir diegi, adatas, šprices, šāpeles, kur tās novārīt. Kādreiz bērni, kas staigā pa takām, kaut kur aizķeras, nolauž mākslīgos nagus un nāk pie manis pēc palīdzības.

     Kad tīreļa laipas bija uzbūvētas, purva saimniece savāca dēļu atlikumus un saskaldīja ziemai krāsns kurināšanai. “Dēļi un bruses bija saeļļoti, tos nedrīkstēja kurināt, bet es to nezināju. Kad iekurināju krāsni, jutu ellīgu smaku, bet, pavēdinot telpas, varēju smārdu izturēt. Pēc deviņām dienām izgāju laukā, sareiba galva, un es nokritu. Sākās mans ceļojums uz patversmi. Tūristi izsauca ātro palīdzību un mani nogādāja Bulduru slimnīcā. Ārsti dabūja mani uz kājām, un es atgriezos meža mājā. Zivis pierod pie netīriem ūdeņiem, un es domāju – izturēšu es arī. Nekā! Turpināju kurināt krāsni ar saeļļotajiem dēļu atlikumiem un pēc piecām dienām atkal nokļuvu slimnīcā. Kad trešo reizi pēc saindēšanās ar dūmiem nonācu ārstniecības iestādē, izrakstoties teicu, ka man nav, kur palikt, – man nav, ar ko kurināt krāsni.

Mana pils

     “Es nevarēju atgriezties purvā, un mani aizveda uz nakts patversmi. Tur mani gandrīz nosita. Omīte teica – tu esi nelaimes čupiņa, bet man mūždien veicas! Mani sargā, jo kas gan tos kapus kops, ja manis nebūs! Patversmē telpas bija tīras, kārtīgas, mani pabaroja. Parādīju dokumentus un slimnīcas izrakstu. Mani brīdināja: patversmē drīkst uzturēties tikai pa nakti. Man ierādīja istabu ar piecām gultām. Tur bija viena sieviete, kurai nodegusi māja. Viņai bija līdzi koferi ar mantām. Patversmē uzturējās vīrieši diezgan labā paskatā. Kāpēc viņi nestrādā? Te viņi izguļas, pa nakti dzer ķefīru (šņabi) – ja sit viens otru nost, dežurants ievieto atsevišķā istabā. Vakarā ieradās meitenes. Iedzērušas. Piedzērušās nebija! Man nebija līdzi astmas zāļu un kļuva slikti. Viena ķuremnaja šušala pienāca man klāt un jautāja: “Golova boļit?” – “Da, boļit!” pamāju. “Ka likšu starp acīm…” viņa bravūrīgi teica un spēcīgi iesita ar abām rokām man pa deniņiem. “Nu, perestala boļeķ?” pēc tam uzvaroši aizgāja uz savu vietu. Man sāka tecēt asinis pa degunu. Eņģelītis sēž uz pleca un čukst: «Intiņ, turi muti, tu ne to vien dzīvē esi izcietusi. Ja gribi tikt pansionātā, tev jāiztur.» (Inta parāda uz labā pleca, kur viņai sēž eņģelis.) Ienāca patversmes darbiniece un jautāja, kā man klājas, lika vēlreiz parādīt dokumentus. Tā šmare teica: «Priģot noč, ja ejo čerez okno vibrošu.» – «Ai, nu što ti Ļena tam vistupaješ!» patversmes darbiniece, ejot prom, viņai sacīja. Es viņai sekoju. Apsēdos pie virtuves galda, slaucīju asiņaino degunu un raudāju. (Stiprā sieva izvelk lielu kabatlakatu, noslauka asaras un skaļi izšņauc degunu.) Vakarā man sākās astmas lēkme un tika izsaukta ātrā palīdzība. Teicu, ka nevaru braukt uz slimnīcu, jo man nav naudas. Ārsti man sadeva zāles un personālam teica, ka man arī pa dienu jāpaliek patversmē. Kad visi gulēju, iegāju guļamistabā. Tur bijaperegars, gaisa nebija, paņēmu deķi un nogūlos ēdamzālē uz grīdas. Nedēļu pavadīju patversmē, gulēju ēdamzālē, un tad man piedāvāja vietu pansionātā.»

     Kopš februāra Intas mājvieta ir Jūrmalas sociālās aprūpes nams, taču viņa nav nodedzinājusi tiltus arFazāniem. “Mans sunītis Lācītis līdz pavasarim mitināsies Slokas patversmē. Viņš jau vecs, slikti dzird, bet ir labās rokās. Iedevu meitenēm naudu, medu.

     Es neesmu pieradusi ēst un gulēt, pavasarī, kad nevajadzēs vairs kurināt, došos uz purvu. Sargāšu bites, atpūtnieku mašīnas, lai neizdauza logus, neapzog. Mugura švaka, man ir problēmas ar vairogdziedzeri, astma, bet, lai cik slikti, grūti, es eju un daru.

      Pansionātā viss ir labi. Es te esmu ļoti laimīga. Tā ir mana pils,” sešdesmit sešus gadus vecā sieviete pārlaiž skatienu vestibilam. “Apkalpojošais personāls lielisks. Grīdas izmazgātas, drēbes tīras. Saldo pienu, meitiņ, man nenes, man ir cukurs,” Inta norāda jaunai, smaidīgai sievietei, kas iznēsā pa istabiņām pienu.

     Ēdiens laikā tiek padots, un gatavo te labi. Par to i runas nav. Pati kādreiz strādāju restorānā Jūras pērle par pavāri konditori un zinu, kas ir labs ēdiens. Var zupu paņemt līdzi burciņā, maizi. Daži vēl vipendrivajetsja, ka varētu būt garšīgāk.

     Nesaprotu, kāpēc daļu pensijas 21. datumā atdod cilvēkiem uz rokas. To vajadzētu izsniegt tikai tiem, kas nav dzērāji. Ir tādi, kas 21. un 22. datumā piedzeras, taisa gastroļus un personālam sagādā nepatikšanas. Sociālajiem darbiniekiem būtu jāuzceļ piemineklis. Viņiem ir tik daudz darba, un viņi ar visu tiek galā! Gribu ieteikt, lai cilvēki brauc uz patversmi, dzīvo un neklausās klačas, ka te slikti. Avīzēs raksta, ka uz šejieni policija vien brauc, bet par to, ka te ir labi, neviens neraksta. Kādreiz jau tiek saukta policija (čukstus), bet uz otru māju, kur ir bugoltērija.

   Brīvajā laikā adu, šuju. Skatos filmas. Sākumā biju kā badā pēc televizora – muti iepletusi, skatījos visus raidījumus pēc kārtas līdz desmitiem vakarā. Purvā man nav elektrības, televizora, protams, arī nav.

     Kad pārcēlos uz pansionātu, labākās mēbeles atdevu Zviedrim, ar norunu, ka viņš man atvedīs mazuholoģiļņiku. Pansionātā ir baseins, trenažieru zāle, var apmeklēt sporta nodarbības. Reiz biju aizgājusi un sporta zāli – visi sēž, cilā rokas, kājas. Smieklīgi. Nav sporta ārsta, kas tos, kuri var paiet, vestu laukā svaigā gaisā, lai iet apkārt pansionātam zosu gājienā. Tas būtu daudz vērtīgāk par domino un novusu, ko viņi te spēlē. Te ir mūzikas pulciņš, ko vada laba mūzikas skolotāja. Cilvēki dzied, dejo.

Man šeit nav draudzenes, ar ko parunāt par zāļu tējām. Visām prātā tikai klačas! Vienu interesē vīrieši, otra greizsirdīga, ka Koļa skatās uz citu. Mani neinteresē čaļi, un nekad nav interesējuši. Jaunībā biju skaistule, vīrieši skrēja pakaļ grabēdami, bet abas reizes apprecējos bez mīlestības.

     Te vecenes ir slinkas, negrib izšūt, adīt, tikai paēd un guļ. Kad vasarā braucu uz Ķemeriem, aicināju viņas līdzi. Teicu – palasīsim zāļu tējiņas, sēnes, ogas, pārdosim tūristiem, būs nauda, bet viņas – nē. Sapūs no kroplības. Un kāpēc lai viņas strādātu? Pansionātā trīs reizes dienā baro. Ja būtu tikai maizes gabaliņš, ja barotu kā cietumā (cietumā gan arī labi baro) vai viņas dzīvotu purvā kā es, kad jādomā, ko rīt ēdīsi, – vai apēdīsi tik daudz zupas, cik ir, vai pieliesi klāt ūdeni, lai vairāk. Kā var aizņemties no bankas naudu? Ja tev ir eiro, izrēķini, cik katru dienu vari tērēt, vairāk – ne centa! Es četrpadsmit gadus izdzīvoju purvā bez naudas. Nacionālais parks man nemaksāja ne santīma, lai gan pa nakti sargāju mežu no brokaņjeriem, biju uborščica, gide. Ja manis tur nebūs, visu izlaupīs, nodedzinās, tāpēc pavasarī braukšu uz purvu,» apņēmīgi saka Purva Inta. «Man tur vēl ir mantas. Mājas gariņš stāv klāt, bet var izlaupīt. Šogad nozaga alumīnija tačku ar moča riteņiem, izraka manas mīļās pujenes. Uzziedēja pieci sarkani ziedi. Bija jāstāda jaunas. Un kas biteniekam bites skatīsies, ja es tur nebraukšu! Es būtu purvā badā nomirusi, ja viņš man nedotu kartupeļus, burkānus, sīpolus. Bites arī zog, tāpēc man ir stroķis ar piparu gāzes patronām. No tāda attāluma var sabojāt seju (Inta izpleš rokas, demonstrējot šāviena attālumu). Turpinu kopt arī kapus. Mugura sāp, bet sadzeros zāles un braucu uz kapiem. Kapu Jurītim slima krustmāte. Viņš mani aizved pie radinieces, es viņu ārstēju un pie reizes sakopju kapus. Kapsētā parunājos ar aizgājējiem, uzlieku cepumiņus, konfektītes. Cilvēki bija dzirdējuši, ka sarunājos, un pasūdzējušies, ka esmu dulla. Aprunājos arī ar savu omīti un Martiņu (Zilākalna Martu – K. Z.), kad man ir grūti, pie manis atnāk omīte, dažreiz arī pārmet. Kad es dabūju vietu pansionātā, pie manis atnāca omīte un teica: «Intiņ, nepriecājies un nesaceries, ka tev tur būs vieta. Tev būs jānāk atpakaļ un purvu. Mainīsies dabas apstākļi un valdība. Mežā tu būsi paēdusi, kaut zāļu saknītes salasīsi, noķersi kādu zvēriņu, tur tev vismaz būs malka, ko iekurināt, bet sarunā laicīgi, lai pečku sataisa. Daudzi ies prom no pilsētas.» Viņa neteica, vai nāks krievi vai ķīnieši, bet vara mainīsies. Zilākalna Marta pateica šitā: «Nāks iekšā citi cilvēki, cita tauta, esi uzmanīga un ne ar vienu īpaši nekontaktējies. Tev ir mežs, daba.»

     «Mana istabiņa ir izsvētīta, ne katru laižu tajā iekšā,» saka Inta, un aicina savā istabā. Nelielā priekšnamā ir drēbju skapis, istabā galds, divas gultas, tām blakus skapītis. Inta ar īpašu lepnumu izrāda vannas istabu un tualeti, ērtības, ko viņa nav izmantojusi, kopš, kā pati saka, mākleri viņu uzlika uz ausīm, un viņa zaudēja dzīvokli. «Te ir smuki, var pasēdēt uz balkona,» viņa parāda plašu lodžiju, no kuras paveras rudenīgs skats uz dzeltējošiem kokiem. Inta savā mazajā karaļvalstī ir viena. Pusgada laikā nomainījušās trīs istabiņas biedrenes. «Pie manis liek tikai atkritumus – lai es viņas paārstēju un pieciešu. Pirmā bija dzērāja, naktī rīkoja gastroļus, rupji lamājās. Aprunāju kreklu, iedevu to viņai, cerēju, ka mainīsies. Kad atbraucu no fazendas, krekla mugurā nebija, uzdzīve turpinājās. Kad nespēju izturēt, nakti pārlaidu vestibilā uz sofas. Viņu aizvāca prom, bet pēc tam ielika cietuma žurku, kas naktīs smēķēja, ierāva – stundas laikā pudelē cauri! Teicu – tu iesi gulēt vai ne? Viņa pukojās: «Svoloč takaja, hripit i hripit.» Es pagriezos un teicu: «Ļuda, katram ir savas nepilnības. Ja cilvēks krāktu, es viņam pieietu klāt un teiktu, lai pagriežas uz otriem sāniem.» Ja viņa vēl nesmēķētu, bet es taču vēsā laikā nevaru gulēt pie atvērta loga. Manas vārda dienas rītā līda virsū, sniedza roku, vēlējās apsveikt. «Pievaldi rokas,» teicu, «man jau tāda dorša māte bija – lesbiešu padauza. Gribi mani apsveikt? Ja naudas nav, varēji pati uztaisīt apsveikumu – aiziet uz bibliotēku, no bilžu grāmatas izraut lapu, izgriezt ziedus, uzlīmēt tos uz baltas lapas. Varēji salasīt mežā mētras, izpušķot man krēslu, uzsmērēt maizītes. Bet tu gribi tikai grābstīties.»

     Maciņu turu zem spilvena vai nēsāju sev līdzi. Kad viņa nozaga man desmit latus, uzrakstīju sūdzību un viņu pārcēla uz citu istabiņu. Pēc tam ilgi biju viena. Strādāju laukos un, kad atbraucu, manā istabiņā bija ievākusies omīte Zoja. Priecājos, ka beidzot būs kārtīgs cilvēks. Nekā! Esmu strādājusi restorānā, man galds vienmēr ir skaisti noformēts, uz tā stāv konfektes, ko ieslidinu kabatā māsiņām. Skatos – puse no manām baraviciņām, ko no smilšu mīklas cepu pārdošanai, apēstas. «Pķički sjeļi,» Zoja taisnojās. Viņa bija izlietojusi arī manu šampūnu, kafiju, konfektes apēdusi. Nevaru neko pa nakti atstāt uz galda – viss tiek apēsts!

     Kad vadībai sūdzējos, ka Zoja apēd manus saldumus, priekšniece sadusmojās – nevajag turēt uz galda, kārdināt. «Vai man pagultē jātur sēnītes un tualetē jāēd cepumi un jādzer kafija?» es nepaliku parādā. «Nespēlē teātri,» vadība man aizrādīja. Man pārmeta, ka es nemāku sadzīvot. Kāpēc manā istabā liek visus atkritumus, nevis normālu omīti?! Laikam grib, lai ārstēju, vedu pie prāta. Varbūt es nepareizi domāju – tad man jāiet atpakaļ uz mežu dzīvot –, bet zagļi jāliek kopā ar zagļiem, dzērāji ar dzērājiem, lai viens otru apzog, izkaujas. Zojai ierādīja citu istabiņu.

     Gulēju pie loga, no tā pūš, un sāka ausis spiest,» Inta sakārto stingrāk lakatiņu ap ausīm. «Aizgāju uz sociālo nodaļu un jautāju, vai drīkstu gulēt brīvajā gultā pie sienas. Neļāva. Jutu, ka deguns iet ciet, kakls sāk sāpēt un devos vēlreiz pie sociālās darbinieces. «Es eju prom,» stingri teicu.

«Iešu uz saviem džungļiem, pie vilkiem, lai viņi mani ēd nost.»

     Pat dežurante atļāvās pateikt: «Tu purva ragana, brauc uz purvu.» Neizturēju un viņai pateicu: «Tu esi kuce.» Vēlāk atvainojos. Viņa gan nelūdza man piedošanu,» par pansionāta peripetijām pastāsta Purva Inta. «Trīs maisus kartupeļu, ko nopelnīju pa vasaru, sargājot stropus, atdevu virtuvei. Būs vēl, bet, tā kā vadība mani nenovērtē, nāksies vien palikt gribot… Kad saslimu, man atļāva gulēt otrā gultā.

     Medicīna pansionātā ir augstā līmenī, zobārsts bez maksas. Zāles man uztic pašai, jo zina, ka labirazbirajus. Vienu pēcpusdienu vecākā māsa mani izsauca pie ārsta. Atrunājos, ka ārsts mani divas reizes izmeklējis. Kabinetā sēdēja mediķi halātos un viena – psiholoģe – ikdienas apģērbā. Uz galda stāvēja dokumenti, asinsspiediena mērīšanas aparāts, pa to staigāja suns. Sunīši man patīk. Es to samīļoju, paglaudīju, parunājos ar psihologu, un man ļāva iet. Pēc vizītes iegāju istabiņā pie Dusjas parunāties. Viņa teica: «Gatavojies, ka pēc strīda ar vadību tev laidīs virsū psihologu un novāks.» Paņēmu pīrādziņu sunītim un gāju atpakaļ uz ārstu kabinetu. «Vai jūs mani formēsiet uz trako namu?» jautāju. «Ņet, ņet, što vi,» ārste bez baltā virssvārča atrunājās. «Sakiet taisnību, lai varu sagatavoties.» Inta rāda psihiatres uzvārdu, ko izlasījusi slimības vēsturē un ierakstījusi savā blociņā. «Ārsta atzinums slimības vēsturē ir, bet zīmoga nav,» Inta sazvērnieciski uz mani paskatās.

Lepna un nesalaužama

     «Citus apciemo tuvinieki, pie manis brauc tikai Zviedris, rāda bildes no ceļojumiem. Kad kādam nepieciešama mana palīdzība, braucam uz Fazāniem, kur es dziedinu. Vakar viens sirdzējs bija atbraucis. Esmu saaukstējusies, bet, ja cilvēkam nepieciešama palīdzība, braucu. Kaut pats mirsti nost, otram jāpalīdz. Karginai ir savi cilvēki, kurus dziedinu, kādreiz pašai vajadzīga palīdzība. Pēc tam viņa man kaut ko iedod. Kargina atbrauc pie manis ar baltu džipu. Ai, kā citiem skauž, kad viņa nāk iekšā ar pendelēm, it kā gatavotos pārcelties te uz dzīvi!» (Lepni.)

     Par kādām kaitēm cilvēki biežāk sūdzas – viņai jautā. «Kam tev tas jāzina? Gribi sēsties manā vietā?» Inta aizsvilstas. «Es savas zināšanas nevienam neatdošu. Man ir teikuši – nomirsi kā Zilākalna Marta un visu paņemsi līdzi zārkā. Šī vasara bija ļoti karsta. Odi, mušiņas, dunduri purvā ēda nost dzīvu, uz durvīm bija jāliek četri zanovesi, bet es aprunāju ūdeni, aplējos un mežā gāju kreklā ar īsām rokām. Ogotāji un sēņotāji bija satuntulējušies, pat vīrieši bija apsējuši lakatu ap galvu, lai kukaiņi nekož.

     Cilvēki lielākoties sūdzas par kaulu slimībām, aknām, plaušām. Ir slimības, ko nevaru izārstēt, piemēram, izkaisīto sklerozi. Piecēlu kājās vienu muzikantu, viņš vismaz var staigāt ar kruķiem. Man jau muzikanti patīk. Aktieriem un muzikantiem esmu gatava atdot dvēseli. Viņš spēlēja klarneti. Katru reizi, kad brauca pie manis, spēlēja Ķemermiestiņā. Vēzi var tikai apārstēt, iekonservēt uz piecpadsmit gadiem, bet jāievēro diēta, trīs reizes dienā pa zupas karotei jālieto mani zāļu uzlējumi.

Naudu par dziedināšanu neņemu. Tas, kurš ņem naudu, nav dziednieks.

     Pieņemu tos, kas prot uzvesties, ir laipni pret mani un saka: «Intuļečka, sokrovišče, kartošečku privezļi, i guļaš.» (Klusi, maigi.) Tad var sarunāt. Bet, ja atnāk un, velkot laukā maku, paziņo: «Mņe skazaļi, što vi…»un liek uz galda vienu simtnieku, otru, trešo…, piebilstot: «Nu, dorogo berjoš! Hvaķit?» Tad es izvelku pistoli, nolieku uz galda un saku: «Ņemiet naudu, maciņu, tur ir ceļš uz tīreļa laipām, un lai es jūs vairs nekad neredzētu.» Tad nāk pār lūpām cietuma leksikons – es pat tādu neprotu. Tiek piedraudēts, pat iespļauts man sejā.

Tu būtu stāvus bagāta, ja ņemtu naudu – man ir teikuši cilvēki no Maskavas. Man nevajag bagātību, man galvenais ir pieklājība un cilvēcība.

     Kad ēdnīcā kaut ko stāstu, pansionāta iemītnieki sastājas ap manu galdu. Aktrise es neesmu, bet ar mani vienmēr kaut kas atgadās. Klau, pastāstīšu. Vedu ekskursijā grupu uz skatu torni, skatāmies ar binokli – o, moins – vecene gludina purvu ar gludekli. Tūristiem parādu ceļu uz autobusa stāvlaukumu, bet pati pielavos ogotājai no aizmugures. Iedodu pendeli ar kāju pa dibenu, viņa nokrīt, jo citādi gludekli neatdos. Paņemu to un pētu – krievu gludeklis ar vienu ručku, pusotru kilogramu smags; iekšas izņemtas, aizmugurē piestiprināts maisiņš un pie gludekļa pielodēti pieci pirksti. No malas izskatās, ka gludina purvu, bet patiesībā izrauj mellenājus ar visām stīgām, un tie vairs neaug. «Intuļa, ņebudu boļše,» viņa saka, kad piedraudu izsaukt inspektoru. Ņemu nost šādus rīkus un atdodu Ķemeru nacionālā parka Meža mājai.

     Kādu es redzu savu nākotni? Es pati esmu savas nākotnes noteicēja. Braukšu uz Fazāniem. Kad vairs nebūs veselības un spēka, dzīvošu te. Mani cilvēki mīl un ciena, jo es strādāju no sirds, viņu labā.»