«Mana sieva ir medmāsa. Viņa ir varone!»9

Šī ir mana sieva. Viņa guļ diendusiņu. Pēc stundas viņa modīsies, uzvilks uzsvārci un taisīsies uz darbu.

Viņa ātri sameklēs darba instumentus, pāris minūšu laikā uztaisīs frizūru un uzklās meikapu. Viņa sūdzēsies par to, ka izskatās nožēlojami. Es teikšu, ka tas tā nav, un līdzjūtīgi pasniegšu viņai tasi tikko pagatavotas kafijas.

Viņa sēdēs uz dīvāna ar sakrustotām kājām un mēģinās iemalkot kafiju, kamēr mazais dēliņš ar viņu rotaļāsies.

Kamēr mēs sarunāsimies, viņa blenzīs tukšumā un mēģinās noskaņoties darba maiņai. Viņa domās, ka es to nepamanu.

Viņa sabučos dēlu, iedos buču man un dosies uz darbu parūpēties par tiem, kuriem šī ir sliktākā diena mūžā. Mašīnu avārijas, apšaudes, durtas un plēstas brūces, apdegumi un lūzumi – profesionāļi, nabagi, mācītāji, atkarīgie un prostitūtas – mātes, tēvi, dēli, meitas un ģimenes – nav svarīgi, kas tu esi un kas ar tevi notika.

Viņa par tevi parūpēsies.

Pēc 14 stundām viņa atgriezīsies mājās un novilks apavus, kuri būs gājuši cauri asinīm, netīrumiem, asarām un ugunij. Viņa atstās tos ārā.

Dažreiz viņa negribēs par to runāt. Dažreiz viņa nevarēs vien sagaidīt, kad varēs par to pastāstīt.

Dažreiz viņa smiesies tik ilgi, kamēr sāks raudāt. Dažreiz viņa tikai raudās. Bet neatkarīgi no tā viņa vienmēr laikā būs uz savu maiņu.

Mana sieva ir medmāsa. Viņa ir mana varone.