''Manā pastkastītē reklāmu nemest'',5

Sveiki! Aiz gara laika aizdomājos, ka daudziem šī tēma noteikti pēdējā laikā ir pamatīgi sasāpējusi, taču pa lielam izskatās, ka neviens pat negrasās mazo pirkstiņu pakustināt, lai savā labā ko mainītu. Turklāt parasti žulti saņem uz sevis pārsvarā tās personas, kuras vismazāk vainojamas pie reklāmu izplatīšanas. Tad nu pamazām pa punktiem jums izklāstīšu kā tas viss notiek un kā jūs individuāli vai kolektīvi varat pateikt NĒ reklāmām jūsu pastkastītēs. Taču kaut kas tomēr būs jāizdara, lai to panāktu, ar pliku sēdēšanu dīvānā vien nepietiks.

1.- Caurumi likumā:

Tie, kas uzskata, ka tiek pārkāptas viņu cilvēktiesības, vai, ka varētu izsaukt pašvaldības policiju, jo atkal tas dumjais reklāmu izplatītājs nesaprot, ka tos mēslus nevienam nevajag un tā taču nedrīkst. Drīkst gan! Paskaidrošu sīkāk – Latvijā, lai nodarbotos ar pasta sūtījumu piegādi, uzņēmumam ir nepieciešama atļauja, kura atļauj piegādāt sūtījumus līdz noteiktam svaram. VAS Latvijas Pasts rīcībā, visticamāk, ir iespēja piegādāt ļoti plašu klāstu, un svaru. Taču reklāmu izplatošie uzņēmumi var iztikt ar kaut ko pavisam nenozīmīgu, piemēram, ar svaru līdz apmēram 200 gramiem.

Taču āķis slēpjas tajā, ka šī atļauja neparedz to, ka drīksti izplatīt tikai adresētus sūtījumus, citiem vārdiem sakot, tajā ir ierakstīts apmēram tā: ‘’atļauja adresētu un neadresētu pasta sūtījumu piegādei, Latvijas teritorijā līdz ... gramiem’’ – nu tas tā aptuveni. Respektīvi, šie uzņēmumi jūsu tiesības nepārkāpj.

Būtībā, ja vien šis pastnieks, kas izplata reklāmas tās neatstāj kāpņu telpā uz palodzes, radiatoriem utt., tad arī par to nav paredzēta nekāda administratīvā atbildība, jo pārsvarā biežākais kāpņu telpu piemētāšanas ar reklāmām galvenais cēlonis ir paši iedzīvotāji, kuri neapmierināti met šīs reklāmas, kur pagadās.

Ja šis pastnieks ir legāli/oficiāli nodarbināts (kā tas ir vairumā gadījumu) un jūs, bez saskaņošanas to ar savu nama pārvaldnieku, kādreiz izraidāt no savas kāpņu telpas, var sanākt nedaudz trūkties un ja patrāpīsies kāds reklāmu izplatītājs tiešām ar galvu uz pleciem (kas droši vien ir liels retums) viņš var jums sarīkot nepatikšanas, un likums būs viņa pusē.

2.- Pastnieka atbildība:

Itin bieži par reklāmu izplatīšanu tiek pārmests tieši pastniekiem, kuri nu vismazāk nosaka to, kur, kāpēc un vai vispār tiek izplatīta reklāma. Bet katrā ziņā nav nekāda pamata, viņu raidīt ārā no mājas/kāpņu telpas, ja vien tas nav saskaņots ar namu pārvaldi, vai vismaz ar visiem (bez izņēmuma) kāpņu telpas iedzīvotājiem. Būtībā, ja šis izplatītājs ir ienācis jūsu kāpņu telpā, tātad viņam tur arī bija jāienāk – viņš pilda tikai savus pienākumus.

Taču papētot sīkāk, izrādās, ka Rīgā, tātad arī visās citās Latvijas pilsētās, jo lielākas par Rīgu nav, ir tāda problēma, ka visi dzīvo kā uz tādas plaukstas. Šis pastnieks nekādā gadījumā nevar paļauties uz kāda iedzīvotāja individuālām iegribām. Un te nu sākas problēma. Ar šo reklāmu izplatīšanu ir saistītas virkne ar nozarēm Latvijā. Sākot ar iestādi, kas to pasūta (lielveikali, apģērbu veikali, sadzīves preču veikali, citiem vārdiem sakot, viss, ko atrodat savā pastkastītē). Kad reklāma tiek pasūtīta tās makets nonāk tipogrāfijā, kas iespējams ir Latvijā, bet iespējams kaut kur tepat kaimiņos. Tad šīs reklāmas kā jau kaut kāda prece nonāk loģistikas uzņēmumos. No kuriem tālāk tā tiek izvadāta pa pasta uzņēmumiem un veikaliem. Kuri savukārt to sadala pa pastniekiem. Nu un tagad pievēršat uzmanību cik daudz cilvēku, uzņēmumu un visa cita ir iesaistīts. Te nu arī rodās tā pastnieka atbildība, jo ikvienā kāpņu telpā, kurā viņš neieiet, pastāv iespēja, ka dzīvo kāds saistīts cilvēks ar konkrēto reklāmas materiālu. Tas nozīmē, ka šī persona, var paziņot galvenajam reklāmas ķēdes posmam – pasūtītājam, ka nav saņēmis reklāmu un trūkties dabū pastnieks, kurš apkalpo konkrēto rajonu – par iemesliem, lai prāto pats.

Pa visu šo burzmu pa vidu gadās arī cilvēki, kas šīs reklāmas tomēr gaida, un gaida, kā kādu laikrakstu, ko paši būtu abonējuši. Lai cik neticami tas arī neliktos.

3.- Ko darīt, kā tikt vaļā no šī sloga?

Tad nu šī daļa noteikti ir visā tekstā visgaidītākā. Visticamāk ir veltīgi cerēt un gaidīt, kad šādu reklāmu izplatīšanu aizliegs – nekur Eiropā tas vēl nav izdarīts, tas nogremdētu virkni valstī strādājošu uzņēmumu, un varbūt pat kādu nozari. Turklāt valstsvīri aizliedzot reklamēties, aizliegtu to arī paši sev. Jo pirms vēlēšanām taču arī apgrozās virkne neadresētu bukletiņu.

Tad nu, lūk, ir vairāki atteikšanās veidi individuālais vai kolektīvais.

Individuālais ir elementārs – norādīt uz pastkastītes skaidri salasāmi, latviešu valodā, vai vēl ideālāk – iegādāties vai izprintēt koši sarkano uzlīmi, ko noteikti daudzi jau būs kaut kur redzējuši, vai pat paši tādu lieto. Šī uzlīme tad arī ir jūsu pirmais solis, kas gadījumā, ja jūsu pastkastītē tomēr būs nonākusi reklāma, nostādīs likumu jūsu pusē.

Taču, ja konkrēti ir zināms, ka lielākā daļa protestē pret reklāmām, tad ir jāsāk domāt par kolektīvās atteikšanās veidiem, kuri ir trīs.

Pirmais no tiem būs, gadījums, ja lielākā daļa protestē pret reklāmām, bet daži, tomēr, tās vēlas saņemt, ierīkot kāpņu telpā speciālu vietu, kur šīs reklāmas atstāt, lai cilvēki paši pēc izvēles tas var paņemt.

Otrais variants un gadījums būs sarežģītākais no visiem. Jums ir jānoskaidro vai jūsu kāpņu telpā/mājā nedzīvo kāda uzņēmuma pārstāvis, kurš, iespējams, šo reklāmu kvalitātes kontroles nolūkos gribētu saņemt, lai redzētu cik kvalitatīvi tā tiek izplatīta. Lai gan to var vienkāršot – ķeroties pie trešā varianta.

Trešais gadījums ir visnotaļ vienkāršs, ja pa lielam visi iedzīvotāji protestē pret reklāmu, tad saskaņojot to ar pārvaldnieku (gadījumam, lai nepaskrien garām kādam pārstāvim, kurš vēlas saņemt reklāmu) ir iespēja atteikties no šīs reklāmas saņemšanas.

Kā to izdarīt kolektīvi? Namu pārvaldniekam vai nu ir jāzvana uz visiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar reklāmas izplatīšanu un jāvienojas par to kā un vai vispār notiek reklāmas izplatīšana attiecīgajās adresēs. Taču pavisam vienkāršāks veids ir pie ieejām kāpņu telpās uzlīmēt pamanāmu uzlīmi, kas informē pastnieku, par to, ka šajā kāpņu telpā vai visā mājā reklāmu izplatīt nedrīkst. Visticamāk no tā ieguvēji nebūs vienīgi šīs reklāmas pasūtītāji, taču arī varbūt ne līdz galam – viņu reklāma netiks izplatīta, tur, kur tā nav pieprasīta, iedzīvotāji iegūs tīrību un pastnieks arī būs ieinteresēts atbrīvoties no lieka darbiņa. Un tas viss ir šķietami vienkārši.

Citādi šis bezgalīgais stāsts un karš ar reklāmām var vilkties mūžīgi – jau starp visiem mums vienkārši dzīvo daži iedzīvotāju procenti, kuri spītīgi gaida šīs reklāmas. Taču nobruņošanās ar uzlīmēm ja jūs nepasargās, tad vismaz likumu pārvilinās jūsu pusē noteikti. Ceru, ka padarīju sistēmu saprotamāku un devu noderīgu padomu noderīgā jomā, kas satrauc tik daudzu prātus.

Ja vēlaties, pārpublicējiet rakstu, ar atsaucīti , lai arī citi iegūst šo informāciju un sāksim iet uz to, lai reklāma nonāk tikai tur, kur to kāds gaida, nevis visiem pēc kārtas. Veiksmi un varbūt jau tagad ir vērts izmantot šo brīvdienu, lai sevi atbrīvotu no šī sloga!