Valsts svētki pagājuši. Laiks turpināt aizsākto ideju par izglītības reformu. Tie, kas nevēlās apskatīt hipersaitē ievietoto pirmo daļu, īss tās apraksts - iesaku stundas pagarināt par 5 minūtēm, jo dienas garumā tas daudz nemaina, savukārt, ilgtermiņā tas dod ļoti daudz lieka laika un nevajag nekādas papildus nedēļas, samazināt brīvlaikus, toties vielu varēs izņemt brīvāk, ar mazāku steigu.
Par, ko tad būs šajā daļā? Mēģinu izdomāt, potenciālās programmas reformas. Respektīvi, ko un kā jāmāca, lai sasniegtu maksimāli labus rezultātus un uzlabotu izglītības sistēmu Latvijā.
Daudzi sūdzās par to, ka patreizējā mācību sistēma ne tikai Latvijā, bet lielākā daļa pasaules izglītīas sistēmu ir novecojusi, jo bāzējās uz 2-3 gadsimtus veciem pamatiem. Šeit es vēlos iebilst. Patreizējā sistēmā ir viens liels mīnuss, kuru var sadalīt daudz mazos mīnusiņos, sistēmas pamatos tā nav slikta, jo ne viss vecais ir slikts. Šis mīnuss ir tāds, ka lielākajā daļā gadījumu skolēniem ir jāapgūst viss vienā līmenī un tiek mazāk izvirzīti priekšgalā skolēni ar talantiem (lai cik daudz vārdos dažādi ministri un citas amatpersonas nemeklētu šos talantus). Citādi, manuprāt, šais sitēmai, joprojām nav ne vainas, jo tajā vismaz veidojās kontakts starp skolotāju un skolēnu, kas, manuprāt ir ļoti svarīgi. Otrkārt, datormīļi, kas uzskata, ka nevajag šādu kontaktu, pastāstīsu, ka ārā ir reālā dzīve un skola ir viens no labākajiem veidiem, kā iemācīties tajā dzīvot - iemācīties saprasties ar citiem cilvēkiem, strādāt kolektīvos utt. Sēžot un mācoties tālmācībā to nevar iemācīties, turklāt, manuprāt, tālmācība ir pamatīgs draņķis. Ja vien cilvēks patiešām negrib mācīties - viņš neko arī neiemācīsies, jo mierīgi var paprasīt, lai k.d. izpilda, kāds cits nevis viņš.
Tātad, ko tad es mainītu Latvijas izglītības sistēmā un kādas reformas es veiktu? Pirmkārt, lai kaut ko modernizētu ir jāpamaina sastāvs, kas māca. Lai neapvainojās vecie skolotāji, kam tuvojās pensija, bet ir grūti pielāgoties, kam jaunam ja 30- 40 gadi ir strādāts pēc viena principa. Starp vecajiem skolotājiem ir daudz brīnišķīgu skolotāju, kas, lai arī mēdz bū īgnāki vai darbā ar datoru ir lēnāki spēj iemācīt 10 reizes labāk kā jaunie. Tomēr, kā jau minēju ir grūti pielāgoties, kam jaunam pēc tik ilga laika. Tāpēc, pakāpeniski skolotāji, kuriem tuvojās pensijas vecums nesāpīgā veidā tiktu atbrīvoti no darba. Ar vārdiem nesāpīgā nozīmētu atrodot tiem saprātīgu darba alternatīvu pirms atlaišanas. Kāds teiks, ka izklausās pēc politiķu pirmsvēlēšanu solīšanas, bet es teikšu ja cilvēks 40 gadus godam ir darījis savu darbu, turklāt darījis to ar potenciālo nākotni- bērniem, palīdzība atrast citu darbu (ja cilvēks neizlemj iet pa taisno pensijā) ir mazākais kā apliecināt cieņu pret viņa ieguldīto.
Otrais solis. Augstskolās bieži ir vieslektori un vieslekcijas. Tajās bieži vien ir jomu profesionāļi, kuri norunā vienu vai pāris lekcijas par savu dzīvi vai kādu noteiktu tematu. Arī ikdienā ir ļoti daudz profesionāļu, kas varētu padalīties ar savu arodu. Tiktu ieviestas šādas vieslekcijas arī skolās. Turklāt, papildus tam mainītu noteikumus, kas var kļūt par skolotāju. Tā kā pirmajā solī samazinājām pirmspensijas vecuma skolotāja skaitu un labi zinām, ka Latvijā ar jaunajiem skolotājiem ir kā ir dosim iespēju tiem pašiem, šajā solī pieminētajiem profesionāļiem kļūt par skolotājiem. Šādiem cilvēkiem, kas to vēlētos, piemēram, Galdnieks Jānis ir baigais profs un viņš grib ikdienā to mācīt arī bērniem, vai arī grāmatvede Ilze grib mācīt bērniem ekonomiku - šādiem cilvēkiem tiks dots tests, kurā varēs apliecināt savas zināšanas (katrai jomai citādāks tests un praktiskie uzdevumi) par savu jomu, par bērniem, par mācīšanu un audzināšanu. Ja tests tiks nokārtots noteiktā līmenī, tiks piešķirta iespēja mācīties bezmaksas pedagoģijas kursos un pēc to nokārtošanas pusgada prakses iespējas. Ja pēc tā izdarīšanas cilvēks, joprojām gribēs būt skolotājs - uz priekšu!
Trešais solis. Palielināt skolotāja autoritāti. Mūsdienās ļoti liela daļa skolēnu skolotājus neciena. Lielai daļai viņuprāt ir tiesības, bet pienākumu nav, tāpat, kā skolotājiem nav tiesību un ir pienākumi. Tas ir jāizskauž kā riebīgs latvānis pļavas vidū. Skolotājs bērniem ir kā "rezerves vecāks" un vecāki ir jāciena, jāatcerās, ka tieši skolā bērns iemācās daudzko, kas pēc tam noderēs dzīvē - attieksmi, savstarpējās attiecības, jo labi zinām, ka starbrīžos tu neizgaisti līdz zvanam, kad pēkšņi parādies atkal skolas solā.
Ceturtais solis. Beidzot, pati mācību programma. Kādas izmaiņas ieviestu? Pirms iesāku, jāsaka, ka tas nenotiktu momentā, bet pakāpeniski un lēnām, tapat, kā visi iepriekšējie soļi. Manis jau minētās papildu 5 minūtes stundai ir tikai sākums. Turpinājumā visos priekšmetos liktu pārskatīt mācību programmas saturu un izņemt lieko. Tādos priekšmetos kā literatūra vai kultūrvēsture vairāk pievērst uzmanību tieši latviskajam motīvam, no pasaules ņemot tikai svarīgāko. VIsas klases tiktu aprīkotas ar gudrajām tāfelēm. Lauku vai vienkārši skolās ar zemāku finansējumu to apmaksātu IZM, tas pats ar jaunajiem mācību materiāliem. Dabaszinību priekšmetos (fizika, ķīmija, bioloģija) tiktu palielināts eksperimentu skaits un mācības tiktu padarītas ar lielāku praktisko stundu skaitu, kā pašlaik. Tiek runāts, ka šajos priekšmetos skolēniem ir maza interese un zemas sekmes - interesi jāpalielina, radot interesi nevis uzspiežot to ar eksāmenu. Tādos priekšmetos, kā matemātika tiktu atgriezti tā sauktie "cietie rieksti" jeb pagrūtinātie uzdevumi, kur nepietiek tikai iezubrīt formulu no galvas, bet pielietot loģiku. Loģiskās domāšanas attīstīšanai ir liela nozīme un tai tiks pievērsta uzmanība visu priekšmetu, kur tas iespējams programmās. To pašu var attiecināt par radošumu - es vēlos "ražot" radošus cilvēkus ar idejām kā attīstīt un uzlabot, nevis sistēmas veidotus "āmuriņus", kas visu darīs pēc konveijera principa. Tādos priekšmetos, kā audzināšana jeb klases stunda, ekonomika, sports palielināt nozīmi sadzīvei, lai priekšmeti nav tukša muldēšana, bet tiek runāts par sadzīvi, to, kā "dzīve notiek uz ielas" utt. Sportā iemācīt pašaizsardzības pamatus. Skola sagatavos dzīvei.
5. solis. Atcelt idiotisko nelojalitātes likumu, jo nekur nav norādījumu, ko nozīmē Latvijai nelojāls skolotājs. Tas nozīmē, ka atliek, kādam riebīgam skolēnam ierakstīt diktofonā vai nofilmēt no konteksta izrautu frāzi un pat patriotiski noskaņotu skolotāju var izmest no darba. Protams, ka ja skolotājs staigās apkārt apģērbies ar Georga lentēm vai nacistiskās Vācijas simboliku (ja vien tam nav kāds mācību nolūks) un bļaus cik Latvija ir debīla vai to cik labi ir ārzemēs un mudinās skolēnus mukt prom vai atjaunot PSRS - tādi tiks atlaisti. Toties patriotisma nozīme skolās tiks palielināta. Un tā neaprobežosies ar pasāstīšanu par 11. un 18. novembri un to cik daudz entuziasma ir skolotājam, kas māca Latvijas un pasaules vēsturi. Patritosimam būs liela daļa nozīmes.
6. solis. Visur tiks ieviestas IZM apmaksātas skolas formas, skolu sporta tērpi. "Fasonu" noteiks pati skola. Daudzi teiks tas ir murgs, es teikšu, ka mūsdienu sabiedrībā, kur tik ļoti daudz ņirgājās par tiem, kam kaut kādā veidā nav paveicies, tas ir mazākais, kā skola var mazināt vārdisko teroru skolēnu vidū.
Protams, labi apzinos, ka šīs visas manas idejas ir milzu utopija, sākot jau ar to, ka tas izmaksātu nereāli lielas summas, taču pasapņot var, vai ne?
piekrītu lielākoties tavam teiktajam.Rūnājot par radosumu:jau no 5 klases vajadzētu veidot novirzienus. 8 klasē māca ķīmijas vienādojumus,kur atomiem jābūt vienādiem.Kur tas dzīvē noderēs.Jābūt vismaz 3 novirzieniem:1)novirziens tendēts uz svešvalodām un etiķetes mācīšanos, 2)novirziens tendēts uz ekonomiku un matemātiku 3)novirzienss uz ķīmiju,fiziku,bioloģiju.Skolās kur ir pāri 1000 skolēniem,iespējams,varētu būt mākslas vai sporta novirziens.Tie ,protams,ir līdzekļi un ,,čakars,,, taču rezultāts,manuprāt,būtu fantastisks.Ceru ,ka saprati,vēl mācos noformulēt manas domas 
vienīgā labā ideja ir par skolas formām. Ideja par vieslektoriem ir laba, bet ne tavā izpildījumā.
Par pēdējo nepiekritīšu, lai gan daļēja taisnība par ņirgāšanos ir. Bet lielai daļai skolēnu ir problēmas ar lieko svaru, piemēram, ja vienādajos sporta tērpos meitenēm ir īsie šorti, tad iesaku padomāt kā šie šorti izskatīsies kājās cilvēkam s vai m izmēru, bet kā cilvēkam ar lieko svaru un celulītu. Tad šī ņirgāšanās var būt vēl lielāka nekā tad, kad bērnam nav adidas vai nike apģērbs. To pašu var teikt par skolas formām - visiem ķermeņi nav pēc viena parauga.
