Mākslīgs sirds sūknis izglāba manu dzīvību8

Amunds Johansens Mirvolds līdz 2008. gadam bija ļoti vesels un aktīvs zēns. Pēkšņi viņš saslima ar nopietni elpceļu infekciju, drīzāk - visi domāja, ka tā bija elpceļu infekcija. Tikai tā nepārgāja. Viņam palika ar vien sliktāk un sliktāk, ārsti viņu ārstēja ar antibiotikām un astmas zālēm, bet nekas nelīdzēja. Pats viņš atceras, ka tajās nedēļās viss ko viņš gribēja, bija gulēt. 

''Es biju tik ļoti noguris,'' atceras Amunds. Viņš stāsta, ka viens ģimenes draugs, kurš nesen bija pabeidzis mācības neatliekamajā palīdzības dienestā, izsludināja trauksmi un Amunds tika aizvests uz vietējo slimnīcu. Slimnīcā viņam uzņēma plaušu rentgenu, un pēc tā viss sāka notikt ļoti strauji.

Sirds muskuļa slimība - kardiomiopātija bieži tiek sajaukta ar elpceļu iekaisumu, jo simptomi ir ļoti līdzīgi.

''Rentgena bildē bija skaidri redzema liela un izpletusies sirds,'' skaidro intensīvās terapijas ārsts, ''slimnīcā viņu stabilizēja un nekavējoties reģistrēja donora sirds gaidīšanas rindā.''

Amunda māte atceras, ka viņa un Amunda tēvs bija ļoti lielā šokā un nespēja noticēt, ka tas tiešām notiek, tas viss notika ļoti negaidīti. Nevienam ģimenē nebija tādas slimības. Amunda kardiomiopātijai nav zināmu iemeslu un tā nav ģenētiska.

Māte stāsta, ka pats pirmais ko viņa pajautāja bērnu ārstam, kurš viņai parādija rentgenbildes bija ''ko tas nozīmē''.

''Tas nozīmē, ka jums strauji jābrauc uz Oslo galveno slimnīcu,'' atbildēja ārsts. To viņi izdarīja. 

Vairākas reizes nomira

Zēns nogulēja slimnīcā 4 mēnešus pēc viņš tika reģistrēts sirds pārstādīšanas sarakstā un viņam bija jāuzturās mierā cauru dienu. Viņa veselības stāvoklis bija tik slikts, ka viņam nebija atļauts atrasies mājās gaidīšanas laikā, kas parasti ir atļauts citiem. Amundam bija jāmācās skolai turpat slimnīcā, guļot gultā. 

Sirdsmazspēja šajā periodā tika stabilizēta ar medikamentu palīdzību. Zēnam vienu dienu palika ļoti slikti un viņš tika transportēts atpakaļ uz Oslo slimnīcu.

''Tur ārsti diezgan strauji nolēma, ka viņiem ir jāieoperē mehānisks pumpis,'' stāsta zēna māte.

Dienu pirms LVAD (kreisā kambara palīgcirkulācijas ierīce ang. Left Ventricular Assist Device) tika ieoperēts, Amunda sirds apstājās vairākas reizes un viņš tika atdzīvināts ar kardiopulmonālās reanimācijas palīdzību. 

''Es esmu tiešām bijis miris vairākas reizes,'' saka Amunds.

Viens no jaunākajiem cilvēkiem ar LVAD

Arnts Fiane ir nodaļas pārstāvis Torokālās ķirurģijas nodaļā un ķirurgs, kas operēja Amundu gan tad, kad tika ieoperēts LVAD, gan tad kad tika pārstādīta pati sirds. Ķirurgam ir liels prieks, satiekot Amundu un viņa māti ciemos Oslo slimnīcā 7 gadus pēc pēdējās operācijas. Fiane ļoti labi atceras dramatiskās stundas ar zēna atdzīvināšanas pasākumiem un sekojošo donora sirds saņemšanu.

Pati operācija ar LVAD implantēšanu aizņēma apmēram 4 stundas. Zēna māte atceras tās stundās kā garākās stundas viņas dzīvē. 

''Zēns bija viens no visjaunākajiem LVAD aparāta pacientiem pasaulē,'' stāsta Fiane, ''pati pieredze ar mākslīgo pumpi  bērnu ķirurģijā bija ļoti maza tajos laikos. Mums bija jāapmāca ārsti un medmāsas kā apieties un aprūpēt Amundu ar viņa mākslīgo kreiso kambari pirms viņu sūtīja uz reanimācijas nodaļu kur viņš gulēja trīs nedēļas. Amund piecēlās četras dienas pēc operācijas. 

''Es atceros, ka pirmā lieta, ko es sajutu bija sāpes katrā locītavā, no sākuma es no sāpēm nevēlējos kustēties,'' stāsta zēns.

Ēdiens

Amund nemaz negribēja ēst, kad viņš gulēja ar sirds mazspēju un PEG zonde (perkutāna endoskopiska gastronoma) viņa kuņģī rūpējās par to, ka viņš saņēma nepieciešamās uzturvielas. Tagad viņš atguva ēstgribu un ''caurule'' tika izņemta, kamēr viņš atradās intensīvās terapijas nodaļā.

''Kad viņš vienu dienu man paprasīja ko ēdamu, prieks bija liels. Tajā pašā laikā visi saprata, ka viņš ir mazliet par veselu, lai atrastos intensīvās terapijas nodaļā,'' saka zēna māte un smaida.   

Amunds atradās bērnu nodaļā vēl pāris mēnešus pēc sūkņa implantēšanas.  Pats aparāts svēra 350 gramus (mūsdienās šie sūkņi sver 140 gramus), soma ar baterijām svēra trīs četrus kilogramus, tās viņš nēsāja mugursomā. Slimnīca rīkoja sapulces kopā ar vecākiem, gan ar skolu gan ar novadu, lai nodrošinātu visu nepieciešamo lai atsāktu ikdienas gaitas. Tika izveidota atbildīgo grupa par Amund. 1. decembrī ģimene atgriezās mājās. 

Pēc iespējas mazāk ierobežojumu

''Kādu laiku Amunds pārvietojās ratiņkrēslā, jo bija bezspēks. Bet no tā viņš tika ātri vaļā,'' stāsta zēna māte. Viņa slavē visus ārstus gan Oslo slimnīcā, gan piemājas, ''viņi visi ir bijuši unikāli, un viņi ļoti labi prot izskaidrot un nomierināt. Katru reizi, kad biju par kaut ko nedroša, zvanīju ārstam''

''Vai Amunds drīkst lēkāt pa batutu ar pumpi?'', vienu reizi vaicāju ārstam. Ārsts atblidēja ''lai mēģina'' un Amunds arī mēģināja. Izrādās, Amunds nemaz nebija tik ierobežots aktivitāšu ziņā, neskatoties uz to, ka viņam no ķermeņa nāk ārā caurule un viņam ir jānēsā līdzi soma ar baterijām. Viņ gan slēpoja, gan rāpās kalnos, gan nodarbojās ar riteņbraukšanu. Mēs bijām ļoti priecīgi par to, ka Amunds varēja atsākt skolas gaitas.

''Jā, nepagāja nemaz ilgs laiks, kad es drīkstēju piedalīties skolas sporta stundās,'' viņš stāsta. Viņš ātri ieguva rutīnu ar to, pie kā viņam ir jāpiestrādā. Amundam skolā bija asistents, kas palīdzēja ar praktiskām lietām. 

Bateriju maiņa katru ceturto stundu

''Man vienmēr bija jābūt līdz pietiekami baterijām, tās jāmaina katru ceturto stundu. Un man nepārtraukti bija jāuzmana tas, lai vadi no baterijām neaizķertos aiz lietām un tā tālāk,'' stāsta zēns. Viņam piespiedu kārtā bija jāuzturās mājās tajos periodos, kad skolā bija dažādas slimības un infekcijas. 

''Kad tu gaidi sirds donoru rindā, ir maksimāli jāizvairās no saslimšanas,'' skaidro ārsts.

''Naktīs Amunds tika pieslēgts pie kontakta, viņš lādējās, skaidri un gaiši,'' skaidro zēna māte, ''kādu laiku mēs ar viņa tēvu uz maiņām uzmanījām Amundu, lai zinātu, ka viss ir kārtībā. Mēs bijām noraizējušies. Galu galā mēs dzīvojām vējainā valstī, un tieši te var elektrība pazust nemanot ja ārā ir slikti laikaapstākļi.''

Brūce, no kuras caurule no sūkņa iznāk no ķermeņa, bija katru vakaru rūpīgi jākopj. To darīja māte. Amundam nepatika skatīties uz brūci, kā arī viņam nepatika adatas un šļirces. Ģimene diezgan ātri aprada ar jauno ikdienu. Amund lielu daļu no sava gaidīšanas laika pavadīja ar tehniku. Kā 16 gadnieks, viņš dabūja pats savu kvadraciklu. Viņš bieži pavada laiku braucot apkārt ar saviem draugiem.