Latvija ir pārdota? #Politikas sērija IV0

Pirmkārt, vajadzētu tikt saistībā, kas ir holdings. Tas, pēc būtības, ir ilgtermiņa noguldījumus, kura rezultātā var iegūt procentus, ja firmas darbība būs veiksmīga. (Vienkārši runājot).

Holdings- tas ir iespēja cilvēkiem, kam ir brīvi naudas resursi tos ieguldīt reālā kādu uzņēmumu attīstībā, lai šo resursu būtu pietiekoši un firmas neietu uz grunti.

Lai saprastu šo situāciju, kāpēc Latvijas uzņēmumi tika pārdoti, vajadzētu palūkoties nedaudz vēsturē. Privatizācijas procesā, daudz rūpniecības uzņēumi tika privatizēti ar tiem, kas bija bezkaunīgāki un ātri saprata situāciju. Tādā veidā, kad cilvēki reāli gribēja ēst, nevis domāt, kas notiks- tas bija iespējams.

Radās privātīpašums, arī dažādas banku spekulācijas, jo cilvēki vēl nebija pieteikami izglītoti par kapitāla paplašināšanās iespējām, kā arī demokrātija- solīja daudz laba, un katrs darīja kā varēja.

Vēlak jau tika veidots komerclikums, un noteikts, kādi ir galvenie pienākumi komersantiem.

Taču- tas viss notika ārkārtīgi sasteigti, kā rezultātā radās, šķietami loģisks pamats, lai no nodokļiem nevarētu aiziet, to nomaksas. Diemžēl, tas kļuva par zārka naglu jauniem uzņēmumiem un subsīdiju iegūšanai kā tādai.

Jauniem uzņēmumiem netika dots stimuls attīstīties pienācīgi, kā tas bija Igaunijā, laika gaitā, ar atvieglotiem nodokļiem. Un uz to laiku, kad sāka veidoties tādas apvienības kā: “Aibe”, “Lats”, tirgus jau bija pārbāzts ar lietuviešu(kura atkal, holdinga dēļ tikai daļēji pieder lietuviešiem) Maxima, un arī Rimi un Supernetto.

Protams, cilvēkiem labi- lētas cenas, lētas preces, viss pa lēto un visi var ietaupīt. Turklāt darba vietas, šķietami, radās vairāk.

Kas notika patiesībā? Cilvēki kļuva izvēlīgi un nevēlējās pirkt Latvijas preci, jo tā kļuva par dārgu, salīdzinājumā ar Eiropas lētajām masveida precēm. Pat Cigaretes, kas bija 90.gados, vairs nekļuva pieejamas(klaipēda u.c.).

Sākās masveida “Dempings”.

Ko nozīmē dempings? Preces iepludināšana tirgū zem pašizmakas, lai nosistu pieprasījumu pēc līdzīgas preces, atbrivojoties no konurentiem.

Latvijas prece tika būtīski izspiesta no tirgus, jo par tādām cenām, kā Polijas un Lietuvas cenas, tā kļuva konkurētnespējīga.

Un, lai kļūtu konkurētspējīgi, uzņēmumi bija spiesti pārdot daļu akciju vai pat lielāko daļu ārzemju investoriem- kas varētu investēt līdzekļus, lai padarītu tos konkurētspējīgus, piemēram, Laima, kas tika pārdota Norvēģiem, arī izmainīja Serenādes iepakojumus un citas lietas.

Protams, šajā, brīvā tirgus ekonomikā, kur viss tiek pirkts un pārdots, tas ir normāli, ka uzņēmumus pārpērk lielāki uzņēmumi, taču tas varēja būt pavisam citādāk.

Šajā situācijā, vislielākā kļūda bija nesekot un neko nemācīties no Igaunijas piemēra, kur tiek stimulēta jauno uzņēmumu attīstība, netiek domāts, kā vairāk atņemt, bet gan saglabāt.

Un, protams, galvenais iemesls tam visam- tas ir vēljoprojām nemācēšana saimniekot, un tas, ka cilvēka izglītība nenozīmē, ka viņš būs labs saimnieks, bet gan tikai- ka labs izpildītājs. (Politikas ziņā.).

Jo bieži ir dzirdēti gadījumi, kur valsts uzņēmumos tiek investēts daudz līdzekļu, bet beigu beigās tie tomēr tiek pārdoti kādam citam.

Kā tas bija ar: “Liepājas Metalurgs”

“Citadele banka” (tagad laikam ir pārrunu stadijā).

Skumji protams, par šo visu rakstīt, bet varbūt tas liks saprast, kāpēc vienīgā iespēja bija pārdot ārzemju kompānijām.

Jo, ar nožēlu jāatzīst, ka Latvijā vēl nav iemācījušies saimniekot, un mācīties no citu pozitīvā piemēra, nevis uztaisīt s##u, un prezentēt to kā izcilu sasniegumu.

“Mozus vadāja ebrejus 40 gadus pa tuksnesi, līdz pilnībā iznīka vergu domāšana. “

Cik gan vajadzēs latviešiem un to valdībai, lai saprastu, ka latvieši nav vergi, bet saimnieki pašu zemē?