Mēs vēlamies savās Instagram bildēs otro kafijas krūzi svētdienu rītos, otru kurpju pāri, kad uzņemam māksliniecisko pēdu bildi. Mēs vēlamies «Facebook» uzlikt attiecību statusu, kuru visi var komentēt un spiest «Patīk», mēs vēlamies publicēt ierakstus sociālajos tīklos, kas būs vislabākie tēmturī #relationshipgoals. Mēs vēlamies kādu, ar kuru kopā doties vēlajās brokastīs svētdienu rītos, kādu, kurš uztaisīs mums kafijas krūzi pirmdienu rītos, bet otrdienās jau būs brokastis gultā. Mēs vēlamies kādu, kurš vienmēr būs +1, kad jādodas uz draugu kāzām (Kā viņi to izdarīja? Kā viņi atrada to vienu un patieso mīlestību?) Bet mēs esam paaudze, kura nevēlas attiecības.
Lasāmgabals: Mēs esam paaudze, kas nevēlas nopietnas attiecības77
946
6
Attēls no: files.adme.ru
Mēs svaipojam pa kreisi, jo ceram, ka atradīsim īsto cilvēku. Mēs lasām rakstus par «5 veidi kā zināt, ka viņš ir tevī ieķēries» un «Kā panākt to, lai viņam iepatīcies», jo ceram, ka tas mums atvērs acis. Mēs pavadām vairāk laika savos «Tinder» profilos, lai padarītu tos par skaistiem, interesantiem un uzmanību piesaistošiem. Bet mēs tāpat nevēlamies attiecības.
Mēs «runājam» un mēs sarakstamies. Mēs izklaidējamies kopā un iedzeram arī kafiju vai alu. Mēs sarakstāmies, lai vienotots par tikšanos, mēs runājam tikai stundu, kad atgriežamies mājās un pēc tam sarakstāmies tikpat ilgi. Mēs aizmirstam par to, ka ir jāizveido īsta saikne ar cilvēku, jo mēs spēlējam «Aukstākais plecs» un «Emocionāli nepieejamais» spēles, bet rezultātā mēs visi uzvaram spēlē «Visticamāk, ka paliks viens».
Mēs vēlamies, lai izskatās, ka esam attiecībās, bet no pašām attiecībām mēs bēgam. Mēs vēlamies, lai tur roku bez acu kontakta, lai ir ķircināšana bez reālas sarunas. Mēs vēlamies skaistus solījumus, kas neradīs neparedzētas sekas, gadadienas, kuras nav jāgaida 365 dienas. Mēs vēlamies «laimīgi mūžīgi mūžos», bet mēs nevēlamies veltīt laiku tam, lai to visu izveidotu. Mēs vēlamies dziļu saikni un mīlestību, bet mēs nevēlamies darīt kaut ko.
Mēs vēlamies, lai kāds tur mūs roku, bet mēs negribam sniegt viņiem iespēju iznīcināt mūs ar tām rokām. Mēs vēlamies kaut varētu pacelties gaisā no saviļņojuma, bet tajā pat laikā vēlamies stāvēt paši uz savām kājām un justies neatkarīgi. Mēs vēlamies turpināt dzīties pakaļ idejai par lielisko mīlestību, bet mēs nevēlamies pakļauties tās varai.
Mēs nevēlamies attiecības, bet mēs vēlamies kādu kopā ar mums gultā. Mēs vēlamies visu, kas sniedz mums kaut kādu ilūziju par attiecībām, kamēr nemaz neesam tādās. Mēs vēlamies visas balvas, bet nevēlamies uzņemties risku. Mēs vēlamies komunicēt, bet ne pārāk daudz. Mēs vēlamies nedaudz atdoties un ļauties. Mēs to darām lēnu: mēs redzam, kurp tas dodas, mēs nesaucam lietas īstajos vārdos, un mēs turam cilvēkus rokas stiepiena attālumā - rotaļājoties ar viņu emocijām, bet visvairāk mēs rotaļājamies paši ar savām emocijām.
Kad lietas nonāk līdz vietai, kad tās sāk kļūt jau īstas, mēs skrienam. Mēs slēpjamies. Mēs dodamies prom, jo jūrā atradīsies vēl kāda zivs, jo pastāv vēl kāda iespēja atrast mīlestību. Ir tikai maza iespēja mūsdienās to nosargāt...
Mēs ceram, ka svaipošana pa labi mūs novedīs pie laimes. Mēs vēlamies lejupielādēt ideālo partneri kā jaunu aplikāciju, kuru var atjaunināt, kad kaut kas nestrādā, un izdzēst, kad mums tā apnīk. Mēs nevēlamies izpakot savus koferus, kur nu vēl izpakot kāda cita koferus. Mēs vēlamies neglītās lietas paslēpt zem maskas, neizteiksmīgās bildes uzlabot ar kādu filtru un reālās sarunas aizstāt ar kādu sēriju no iecienītā seriāla. Mums patīk ideja, ka var mīlēt kādu, kuram ir trūkumi, bet mēs paši slēpjam savus, un priecājamies, ka neviens tos neatrod.
Mums ir tiesības uz mīlestību tāpat kā uz darbu uzreiz pēc universitātes beigšanas. Mēs ticam pieņēmumam, ka, ja mēs kaut ko vēlamies, tad mēs esam to pelnījuši. Bērnībā skatītās filmas mums ir iemācījušas to, kas ir īstā mīlestība, dvēseles radinieki, un katram ir savs «mūžīgi mūžos». Un tāpēc mēs nepūlamies kaut ko darīt, bet turpinām brīnīties par to, kur ir mūsu princis baltajā zirgā. Mēs sēžam uz soliņa un bēdājamies, ka princese neatnāk. Kur ir mūsu balva? Mēs taču atnācām, mēs tak esam šeit. Kur ir attiecības, kuras mēs esam pelnījuši? Kur ir īstā mīlestība, kura mums tika solīta?
Mēs vēlamies kādu, kas aizņems vietu, nevis personu. Mēs vēlamies siltu ķermeni, bet ne partneri. Mēs vēlamies kādu, kas sēdēs mums blakus uz dīvāna, kamēr bezbēdīgi lasām ziņas telefonā. Mēs vēlamies iet to vidusceļu, kad izliekamies, ka mums nav jūtu, bet īstenībā viss ir skaidri redzams. Mēs vēlamies, lai kādam esam vajadzīgi, bet lai mums pašiem nevajadzētu. Mēs izliekamies, ka esam grūti pieejami, lai pārbaudītu to, vai kāds ir gatavs censties vairāk nekā parasti - mēs paši īsti līdz galam neizprotam kāpēc. Mēs sēžam ar draugiem un apspriežam noteikumus, bet neviens nezina spēli, kuru mēs vēlamies spēlēt. Jo problēma ar mūsu paaudzi, kas nevēlas attiecības, ir tāda, ka galu galā mēs tās vēlamies.
