Man uzdeva jautājumu: "Vai Tu pats esi laimīgs?"
....un es atbildēju:
Lai saprastu vai esi laimīgs, no sākuma jāsaprot, sev pašam, ko nozīmē būt nelaimīgam!
Ja Tev nav nodegusi māja, ja Tev ir divas kājas un rokas, tu pats vari staigāt, runāt, dzirdēt....... ja Tev nav jāmirst badā.....ja Tev ir kaut viena puķe no rīta, kuru apliet un, ja Tu vēl spēj aizdomāties par sevi........
Vai tad Tu neesi laimīgs?
Vairāk jau mēs cenšamies meklēt piepildījumu dvēselē, tā saukto iekšējo mieru, kas , manuprāt, nav cieši saistīts ar laimi vai ko nu katrs izprot ar laimes sajūtu. Tādēļ jau mums ir tik ļoti sarežģīti to atrast, jo nav vienas formulas kā pie tās tikt.
Kāds cilvēks, kurš nespēj staigāt bez citu palīdzības, iespējams būtu laimīgs, ja viņš varētu staigāt. Kāds ir kurls un būtu laimīgs, ja spētu dzirdēt. Kādam šodien nav naudas maizei un viņš būtu laimīgs par 1 euro, lai to nopirktu un šodien paēstu. Kāds pārdzīvo, ka slimo viņa bērns un viņam laime ir veseli bērni. Kāds sapņo aizbraukt ceļojumā uz Turciju, padzīvot 5 zvaigžņu viesnīcā un tad viņam būs laime augstākā.
Pats interesantākais, ka viņi visi, manuprāt, ir vienlīdz nelaimīgi. Vienlīdz neapmierināti ar iekšējo sajūtu par laimi, par piepildījumu, par dvēseles mieru. Taču viņiem ir kopīgas alkas pēc piepildījuma, kopīga tiekšanās pēc viņuprāt, laimi sniedzošā.
Bieži nākas sabiedriskajā transportā dzirdēt pārmetumus, ka jaunieši nedod vietu apsēsties gados vecākiem cilvēkiem. Taču nebāzīsim visus vienā maisā. Dažs jaunietis ir daudz slimāks par dažu pensionāru 90 gados. Un viņam piecelties ir daudz sāpīgāk nekā vecītim apsēsties.
To lūk es saucu par virspusēju pieeju mūsu savstarpējām attiecībām sabiedrībā. Mums jāmācās uzrunāt, nevis nosodīt, jo mēs pārsvarā neko nezinam par otru cilvēku, kuru iespējams redzam pirmo un pēdējo reizi savā dzīvē.
Rudens ir gadalaiks, kad cilvēki dikti bieži slīgst pārdomās par sevi, par dzīvi, par darāmajiem darbiem un to jēgu viņu dzīvē. Un nereti pamanamies iegrimt par dziļu rudenīgajā nostaļģijā. Un tad dakteri un TV reklāmas mums stāsta par to cik dziļa mums ir depresija, cik mums ir smagi un , ka noteikti vajag nopirkt zāles "Nervostrong"
un problēmas kā ar roku noņems
Piemēram, ja man mācas virsū šādas sajūtas, tad es cenšos atcerētiesbērnu daktera Pētera Kļavas teiktos vārdus: " Ja Jums ir grūti un nav vēlmes dzīvot.Ja nomāc depresija un ir slinkums celties uz darbu, ja nav vēlmes neko mainīt savā dzīvē.... TAD atnāciet pie mums uz Rīgas Bērnu Slimnīcu un pastāstiet to vecākiem, kuru bērniņi ir uz nāves gultas un pēc dienas vai mēness tie nomirs vecāku acu priekšā. Pastāstiet cik Jums ir grūti, pastāstiet, ka Jūs neesat laimīgi un nezinat kā to atrast. Palīdziet šiem vecākiem apkopt šos bērniņus, paskatieties tiem acīs....
Vai tad Tu neesi laimīgs?
Mazliet paraudāt, vai stipri izraudāties...... bez lieciniekiem..... kad Tu pēdējo reizi raudāji no sirds...nevis sevi žēlojot, ka Tevi kāds ir pametis vai aizgājis no šīs pasaules... bet raudājis ar asarām mazgājot sevi no galvas līdz kājām...attīrot sevi.... un tu raudāsi, nesaprotot vai aiz laimes vai aiz nelaimes.......Tu raudāsi, jo Tev kļūs vieglāk....un vieglums pārņems Tavu sirdi un dvēselē ieplūdīs patīkams miers...Tu raudāsi laimi....
Vai Tu esi laimīgs?
Un, ja mēs šodien sasniegtu pilnīgu sirds mieru, vai tad mēs neapstātos dzīvot?
Kamēr mūs virza ilgas pēc laimes, miera, piepildījuma....tikmēr mēs dzīvojam... Un skaidrs ir arī tas, ka mēs pazīstam to sajūtu pēc kuras tiecamies, mēs esam tādu piedzīvojuši, esmu bijuši un baudījuši to... Kad, Kur? ...tieši to mēs arī mēģinam uzzināt. Un kādreiz arī uzzināsim!
Un laicīgās mantas, veikali, trakās dienas, tudiš pīp, akcijas, ekskursijas, 5 zvaigznes, TV šovi, dārgas drēbes, ikri un lasis, mašīnas, baznīcas un mācītāji..... tas viss nesniedz mums laimes un miera sajūtu...... pretējā gadījumā, mēs sen to būtu nopirkuši vai nozaguši......
Tā sajūta ir augstāka par mūsu spēju to saprast, izprast...vienīgais, kas mums ir ļauts. Spēja atcerēties kā tas ir - sajust to un būt tajā.
Tādēļ tiecieties un meklējiet savu laimi un piepildījumu. Un , ja kādreiz nezinat vai esat laimīgi, pamēģiniet saprast vai esat nelaimīgi. Iespējams, Jūs nokaunēsieties , raugoties uz sevi spogulī
Esiet laimīgi!
Ar cieņu un mīlestību
Kaspars Pudniks
