Kā jau jūs noprotat, raksts būs par kognatīvo disonansi, bet pirms es sāku par to, es gribu paskaidrot savu motivāciju rakstīt šo rakstu:
Neskatoties uz to ka, bieži man vairāk nav vēlmes runāt par vegānismu ar tuviem cilvēkiem un, jo tas reizēm noved pie asa strīda, personīgiem uzbrukumiem un lielas vilšanās sajūtas pat vis izglītotākajos cilvēkos, kad es nolēmu mēģināt augu valsts dīetu un pievērsties vegāna dzīvesvaidam man bija ļoti liela vēlme runāt par šo tēmu ar dažādiem cilvēkiem. Nejau lai kautkādā veidā uzspiestu savus uzskatus, vai pataisītu kādu par vegānu, bet gan lai izprastu šos iemeslus kapēc cilvēkiem tas neinteresē, un pat izraisa ļoti negatīvu attieksmi. Ko es nekādīgi nevarēju saprast, bija šī nevēlēšanās runāt par problēmām un bieži vien apsolūti absurdi argumenti lai aizstāvētu savu nostāju. Es saprotu, kapēc cilvēki ēd standarta diētu, arī es to darīju 22 gadus no sirds ticot ka man tas ir jādra un man nav izvēles, jo veģetārismu redzēju kā ļoti nedabīgu un neveselīgu dzīvesveidu, nerunājot par vegānismu, bet tikko man bija informācija un pierādījumi, ka visi mani uzskati bija maldīgi un balstoties uz zinātni nepamatoti, man bija ļoti liela vēlme mācīties par to vairāk, lai dzīvotu ētiskāku dzīvesveidu, kamēr vairumam cilvēku ir vēlme to noniecināt neizprotot filozofiju, vai vienkārši izvairīties no sarunas.
Es jau iepriekš esmu nedaudz rakstījis par cilvēku divkosību, kad runa ir par diētu un vardarbību pret dzīvnieku, bet šoreiz gribu vairāk pieskārties mūsu psiholoģijai, un rakstīt par to no kurienes nāk šī uzvedība, kā arī, kas ir šis iemesls mūsu negribēšanai runāt par šo tēmu. Ir pagājis kāds laiciņš un man ir liela pieredze kā gaļēdājam, un nu jau arī kā vegānam un es jūtu ka šodien man ir vairāk atbilžu uz maniem jautājumiem, kā tas bija 2015. gadā.