Sveiki Spocēni. Pēdējās dienās, esmu publicējis vairākus rakstus saistībā ar sportu, un savu ikdienu. Liels paldies, visiem tiem cilvēkiem, kuri atstāja daudz pozitīvu komentāru un atrakstīja vēstules. Sakarā ar dažādajām vēstulēm, kurās izteikts lūgums uztaisīt rakstiņu, par attiecību tēmu, izveidošu rakstu, par to, kā bildināju savu topošo sieviņu. Tas būs neliels ieskats arī manā personiskajā dzīvē. 
Sāksim ,ar to, ka es vienmēr esmu bijis ļoti vecmodīgs attiecībā uz attiecībām, vienmēr esmu uzskatījis, ka džekam ir meitene jābildina, ka kāzām ir jābūt lielām, vīrietim ir jārūpējas par sievu, un ja Tu precies, tad tu apņemies saistības uz mūžu un tās nepārkāp. Tas ir tikai mans personiskais viedoklis, es zinu, ka varbūt daudzi nepiekritīs, un es cienu Jūsu viedokli, jo katrs no mums ir citādāks, un karam dzīvē savs ceļš ejams. :)
Ceru,ka Jums raksts patiks un iegūsiet sev no tā pozitīvisma lādiņu. 
(meiteņu loģika, ir un paliks man mistika) Rezultātā, sagājām kopā un pēc pusotra gada sapratu, ka vēlos ar viņu pavadīt kopā visu atlikušo mūžu. Tātad, jābildina. 
Beigās nočiepu viņai gredzenu, kurš der uz pirksta līdz ar to, izmērs daudz mazāks un cena par gredzenu arī uz pusi mazāka. 
Meklēju tagad, īsto gredzenu izmeklējos visur, līdz ieejot veikalā uzreiz ieraudzīju zelta gredzentiņu, un uzreiz sapratu, ka tas ir īstais, cena neintresēja. jo zināju, ka viņai vajag tieši to. Rezumējam,- Tagad man ir gredzens. :)
, bet tad paņēmu viņas rokas, "Justīn, Tu man esi pasaulē visdārgākā un mīļākā un nav neviena cita, ar ko gribētu pavadīt kopā visu atlikušo dzīvi" ( jau nometies uz ceļa) "Vai, Tu pagodināsi mani un kļūsi par manu sievu?".......... "Jā" 
