Nu jau arī 20.daļa! Piedodiet, ka tik ilgi neliku rakstus, vienkārši dažas dienas pēc kārtas neizgulējos, un caurām dienām biju kā zombijs, bez jebkāda noskaņojuma 
1. Man ir 17 gadi, esmu nevainīga, ģimene mani tur stingros rāmjos. Kamēr nepabeigšu augstskolu-nekādu puišu, nekāda seksa. Bet es jau jūku prātā no gribēšanas. Gribēju sev nopirkt vibratoru, bet kautrējos iet uz seksšopu. Pasūtīju internetveikalā, kur man apsolīja, ka kasti atvedīs kurjers, kurš nevienam neteiks, no kurienes viņš ir, kaste arī būs bez atpazīšanas zīmēm. Es telefoniski 1000000 reizes teicu, lai kurjers mani sagaida pie mājas durvīm vakarā, noteiktā laikā, lai nezvana pie dzīvokļa durvīm. Un lūk, tagad ir rīts, sēžu lekcijās, man atnāk īsziņa no mammas ''Atbrauca tavs vibrators'', un vēl pēc tam ''Īsāk sakot, gatavojies''. Līdz lekciju beigām ir vēl 5 stundas. Es nomiršu no neziņas, un vēlreiz nomiršu, kad atnākšu mājās, no vecāku rokām.
2. Man ir 16 gadi. Šodien skatījos pornosaitus..un nolēmu papulēt raķeti. Kulminācijas brīdī paņēmu salveti un visu tajā savācu. Tajā brīdī, kad es viņu jau taisījos mest miskastē, istabā ienāca mamma..Viņa domāja, ka es slēpju zālīti. Pieskrēja pie manis, un centās atņemt ''visas manas darīšanas'' ar kliedzieniem ''ko tu tur slēp'', ''es zinu, tu pīpē zāli'', es nometu papīrīti uz grīdas, piespiedu ar kāju, viņa ilgi centās to no turienes izdabūt..un tas viņai izdevās. Kad viņa izskrēja virtuvē un taisījās atritināt viņu tēva klātbūtnē, lai pārliecinātos, ka viņas dēls ir narkomāns, es jau nezināju, kur man likties...
3. Kad man bija 4 gadi, māte-alkoholiķe pameta mani un 2 gadus veco māsu, lai mūs audzina omīte. Paldies omītei, par to ka uzaudzināja. Vakar zvanīja māte, asaraini lūdza atgriezties, māsa izdzirdēja sarunu un lūdza vismaz apciemot viņu. Nav ko slēpt, kā nekā, māte paliek māte, lai kāda maita viņa nebūtu. Kad mēs atnācām, viņa metās uz mums ar nazi, labi, ka paspēju māsu izgrūst no dzīvokļa. Tagad guļu slimnīcā ar 3 durtām brūcēm krūšu un vēdera rajonā, labi, ka ne sevišķi nopietnām, un svītrainu seju. Bļin, pieaudzis cilvēks, bet man pat nav kam izkratīt sirdi, raudāt gribas no tādas dzīves. Es vienu nesaprotu, kāpēc vajadzēja zvanīt? Lai izkropļotu? Nevaru tā dzīvot...
4. Mana māsa(2 gadu starpība ar viņu) vienmēr bija vecāku mīlule, un tāpēc viņai daudz kas tika piedots, aizejot pat līdz galējībām. Viņa varēja man iesist viesu klātbūtnē, bija gadījums, kad viņa noskuva man uzacis, un viss šis ar smiekliem viņai tika piedots. Man aizliedza ne tikai iesist viņai pretī, bet arī paaugstināt balsi, pretējā gadījumā draudēja bargs sods. Tā es dzīvoju līdz 19 gadiem..Kamēr šī maita nepameta acis uz svēto-manu suni. Atnākot mājās, es redzēju, ka viņa to spārda un kaut ko mežonīgi bļauj, es neizturēju, visus savus aizvainojumus ieliku vienā pliķī. Kad par to uzzināja vecāki, tiku izdzīts no mājām kopā ar suni. Dzīvoju pamestā vasarnīcā, kur pat logu nebija. Iekārtojos darbā blakus esošajā mēbeļu cehā, puiši no turienes palīdzēja iekārtot māju, kopumā, dzīvoju laimīgs. 22 gadu vecumā mani iesauca armijā, kad atbraucu, konstatēju, ka slēdzeni uz žoga nomainīja, pārrāpos pāri un ieraudzīju savu dārgo māsiņu, kura, kā izrādās, bija apprecējusies ar kaut kādu alkānu un dzīvo manā mājā. Vecāki iespītējās ar vārdiem ''Vasarnīca vispār nav tava, un viņai tā ir vajadzīgāka, bet tu kaut kā izdzīvosi''. Tā kuce pat no suņa tika vaļā.
5. Ar mīļoto esmu kopā jau pusotru gadu. Pusgadu dzīvo ar mani, man ir 25, strādāju, viņa bija sabiedriska, aktīva..BIJA. Mēnesi atpakaļ viņa instalēja spēli ''SIMS 3'' un no tā brīža koncentrējas tikai uz to. Ceļas no rīta-uzreiz pie datora spēlēt. Iet gulēt vēlā naktī ar sarkanām acīm, sāka pieņemties svarā. Mēnesi neiet uz universitāti, ar mani praktiski nerunā, vienīgās frāzes ''uztaisi kafiju, atnes paēst''. Uz manu jautājumu ''kāpēc ne pati?'' atbild ''manam simam ir darba darīšanas, viņam vajag lasīt/iet uz veikalu un man nav laika''. Vakar atnācu mājās, viņa guļ(6 vakarā). Sajutu, ka istabā nepatīkami ož, no sākuma padomāju, ka suns pačurāja uz paklāja. Bet nē, smaka nāca no krēsla. Viņa pamodās pēc 2 stundām, es saņēmos un pajautāju par smaku. Viņa, skatoties ar nevainīgām acīm, paskaidro:''Es biju tik aizņemta, manam simam ir problēmas ar darbu, bet viens cits sims nodarbojās ar bērniem, es nevarēju viņus pamest un nedaudz nepaspēju uz tualeti''. Rezultāts- brīnišķīgajai meitenei, ar kuru es taisījos saistīt savu dzīvi, pēc visa spriežot, ir aizbraucis jumts, un es nezinu, ko darīt.
6. Viņa dzīvo pretējā mājā. Skaisti dejo, runā pa telefonu, ar draudzenēm, laikam, un lasa grāmatas. Viņa nekad neliek aizkarus priekšā logam, un priekš kam? Astotais stāvs, es dzīvoju stāvu augstāk un pretējā mājā. Esmu invalīds ratiņkrēslā, reti esmu ārā, ziemā ar ''izbraukšanu'' ir sevišķi grūti. Es nezinu ne viņas vārdu, ne telefona numuru, es nekad ar viņu nesatikšos un neparunāšu. Bet viņa ir tāda...Dzīvīga. Skaista, koša. Baidos, ka kādu dienu ieraudzīšu viņu ar puisi, tas salauzīs man sirdi.
