Lūk arī 16.daļa, tieši pirms miega
1. Man ir 25 gadi. Pāris gadus atpakaļ avārijas dēļ paliku akls. Ārsti tikai raustīja plecus un nezināja, kas ar mani notiek. Teica, ka galvā kaut kāds nervs saspiedies. Nu neko, samierinājos. Klausījos audiogrāmatas, mācījos, kā varēju. Visi radi jau bija mani norakstījuši. Tikai viena meitene no sociālā dienesta bija ar mani visu šo laiku, nodarbojās ar mani, atbalstīja un motivēja nenoslēgties no pasaules.
Pāris nedēļas atpakaļ redze sāka pamazām atgriezties pie manis. Es biju laimīgs, bet nolēmu nevienam par šo neteikt, lai sagādātu pārsteigumu. Visas šīs nedēļas es novēroju savu ģimeni. Īsāk sakot, tās bija vienkārši šausmas: radinieki darīja visādas riebīgas lietas tajos momentos, kad biju blakus un klausījos mūziku. Meitene no sociālā dienesta regulāri apzaga mūsu māju, māsa ved pie sevis visādus gop-stop čalīšus. Šie maitas pārrakstīja pat dzīvokli, kurš man bija nodots mantojumā. Lūk tagad rakstu šo, sēžu un gaidu, kad kāds ienāks un viņu ķers šoks no tā, ka neredzīgais kaut ko drukā.
2. Divus gadus atpakaļ, atvaļinājuma laikā, biju aizbraukusi uz vasarnīcu pie tēta. Viņš vienmēr ir bijis stingrs. Kasešu pleijeri, CD, mp3 bija aizliegti. Paskaidrojums tam- kaitē dzirdei un ļoti bīstami- kad iesi pāri ceļam austiņās, nedzirdēsi brīdinājuma signālu. Tajā vakarā mēs, kā parasti, aizgājām gulēt. Es ieslēdzu naktslampu un man sagribējās paklausīties mūziku. Tēvs gulēja pirmajā stāvā, es-otrajā. Ietinos segā, austiņas ausīs, guļu, izbaudu mūziku. Pēdējais, ko atceros- atvērās durvis, un es ieraudzīju tēta seju. Atguvos pēc mēneša, slimnīcā. Labās acs nav, sejas labās puses arī- viss samīcīts. Tēvs afekta stāvoklī sita mani ar metāla ķeblīti. Pats viņš izdarīja pašnāvību īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Visus savus ietaupījumus notērēju, savedot kārtībā sejas kaulus, lai var ēst, dzert un runāt. Ķermeni varēja savākt. Kā piemiņa palika rētas, klibošana un sāpes. Tagad strādāju pie datora, pelnu daudz, bet es esmu no tiem cilvēkiem, kuri nevar dzīvot vieni. Man ir 28 gadi. Mana dzīve beidzās 2 gadus atpakaļ.
3. Dzīvoju kopā ar vecākiem, divistabu dzīvoklis, mana guļamistaba ir tieši pretī balkonam. Mums bija ģimenes vakariņas, iepazīstināju vecākus ar puisi. Pavakariņojām, redzēju, ka vecākiem viņš iepatikās, biju apmierināta. Aizgājām pie manis uz istabu. Puisis pierunāja uz seksu, pie tam uz krēsla, kurš ir uz ritentiņiem. Nodarbojāmies mēs klusi, lai vecāki nedzirdētu. Vienā mirklī puisis grūda, un tā pārcentās, ka es nobraucu no balkona tieši uz krēsla. Nokritu, divi lūzumi, bet tas nav pats trakākais. Pats trakākais bija tas, ka es gulēju uz ielas vienās zeķēs, bet puisis baidījās pateikt par to maniem vecākiem.
4. Vecāki vienmēr mīlēja manu puisi(mēs jau 4 gadus esam kopā, pēc gada plānojām apprecēties). Viņš ir brīnišķīgs- garš, skaists, ārsts pēc profesijas, gādīgs un uzticams. Viņi varēja ilgi ar viņu sēdēt un runāties, un pēc tam stāstīt saviem pazīstamajiem, kā man ar viņu ir paveicies, un tādā garā. Vakar viņi uzzināja, ka viņam ir brūnas acis(viņš vienmēr nēsā zilas kontaktlēcas- slikta redze un viņam tā labāk patīk). Tagad vecāki ir pret viņu, tāpēc ka ''mēs negribam mazbērnus ar tumšām acīm''. Es vienmēr zināju par viņu nacionālistiskajām novirzēm, bet šis jau ir par traku. Viņš ir krievs, viņam ir slāvu izskats, tikai acis tumšas. Īpaši izbrīnīja tēta frāze:''Tu vēl nēģeri pie mums būtu atvedusi''. Kaut nēģeri, galvenais, lai pats cilvēks labs. Mēs taču mīlam viens otru. No visas sirds.
5. Mammai pazuda 3000 eiro. Uzreiz padomāja, ka es nozagu. Kad biju skolā, zvanīja man dažas reizes un jautāja, kāpēc es paņēmu naudu. Es teicu, ka naudu neņēmu. Viņa, protams, nenoticēja. Kad es atnācu mājās, viņa aizveda jaunāko māsu uz istabu un sāka mani sist. Sita ļoti stipri, gribēja manas rokas piededzināt pie plīts. Pēc tam nolēma braukt uz manu skolu, lai pārbaudītu manu skapīti, ja nu tur ir nauda. Es raudāju, lūdzos, lai viņa man notic. Bet nē. Viņa teica, lai rīt es atzīstos, un ja nē, viņa mani nogalinās. Nākamajā dienā pēc skolas es atbraucu mājās un ieraudzīju, ka naudu viņa ir atradusi. Bija ielikusi citā somā. Mamma neatvainojās. Pat nepaskatījās uz manu pusi.
6. Esmu precējies 4 gadus. Līdz šim ilgi satikāmies, bet nevarējām mierīgi apprecēties, tāpēc ka es gribēju bērnus, bet sieva nē. Lai viņu pierunātu, bija vajadzīgi 2 gadi. Teica, ka dara to tikai manis dēļ. Izrakstoties no dzemdību nama, viņa iedeva man dēlu un teica:''Aizrijies''. Es centos saprast, daudz nodarbojos ar bērnu, cerēju, ka sieva ar laiku viņu pieņems un iemīlēs. Viņa it kā atmaiga, sāka rūpēties par bērnu, es jau nodomāju, ledus ir sācis kust, priecājos, muļķis. 10 dienas atpakaļ dēls noslīka piemājas dīķī. Viņam bija 3,5 gadu. Noslīka mana tēva dēļ, nepieskatīja viņu kārtīgi. Sieva bērēs stāvēja ar pokerfeisu. Vakar nosvinējām 9 dienas, un pēc tā viņa pirmoreiz ieraudājās. Es padomāju: tikai tagad ieraudājās, tātad, skumst. Sāku mierināt viņu. Un ko es dzirdēju? Izrādās, ka viņa raudāja aiz žēluma pret mani, ka es zaudēju bērnu. Bet pati jūtas atbrīvota. Teica, ka vairāk nevar klusēt un bērnu viņa ienīda, bet klusēja, lai es būtu laimīgs. ''Ja vēlies- šķiries no manis tagad, neapvainošos''. Es viņu mīlu. Dēlu arī mīlēju. Pretīgi, kaut vai pakaries.
