15.daļa! 
Lai jauka šī saulainā diena(nu vismaz manā pusē ir saulains laiks)! 
1. Man ir 22 gadi, sekss man ir bijis dažas reizes un katrs dzimumakts ilga vien dažas minūtes. Es dzīvoju viens ar savu kaķi, viņš nav kastrēts, bet uz ielas viņu neesmu laidis, viņam ir 9 gadi. Nolēmu es kādu nakti papulēt raķeti, tikko sāku- atskrien mans kaķis un sāk drāzt segu. Lūk tā arī gulējām- es masturbēju, kaķis drātē segu, nošaujiet 2 neveiksminiekus.
2. Es visu dzīvi sapņoju nopirkt pati savu datoru. Un lūk, beidzot tas notika. 2 nedēļas viņu lietoja mans puisis, es biju aizņemta darbā. Puisis iegāja dušā, nolēmu lejuplādēt pāris darba dokumentus. Ieraudzīju, ka uz darba virsmas ir daudz nevajadzīgu mapju. Padomāju, ka varētu izdzēst vismaz vienu no tām ar iedvesmojošu nosaukumu ''Visādi sūdiņi''. Ienāk puisis, noskūpsta mani un redz, ka esmu izdzēsusi viņa mapi. Izrādās, viņam tur bija pamācības visām viņa mīļākajām spēlēm! Esmu ceturto nedēļu slimnīcā ar lauztu žokli un 6 izsistiem zobiem. Un ar šo cilvēku es nodzīvoju 5 gadus.
3. Mums mājās nav ēdiena. Vispār nav. Un šī elle turpinās jau 3 mēnešus. Bet viss tāpēc, ka mana mamma kļuvusi par saules ēdāju. Tagad viņa dzer ūdeni, tievē un guļ 16 stundas diennaktī(Viņa nestrādā. Dzīvojam no manas un viņas pensijas un alimentiem), un arī netērē naudu uz nevajadzīgu ēdienu. Bet es vairāk tā nevaru. Ēdu skolā vienreiz dienā, dažreiz kaut ko uzēdu pie draugiem. Arī tievēju, starp citu, pie garuma 1.60cm es sveru 34 kg. Pasliktinājās atmiņa un atzīmes. Kā es nokārtošu gada kontroldarbus, es nevaru iedomāties. Un vēl ir sācies brīvlaiks. Skolas nav, visi draugi aizbrauks katrs uz savu pusi. Kur dabūt ēdienu šos 3 mēnešus, nevaru iedomāties.
4. Tikko kā mēs sākām dzīvot kopā ar sievu un viņas meitu, bija redzams, ka meita mani nerespektē- acīmredzami, bija greizsirdīga. Es nelīdu pie meitenes ar audzināšanu un aizliegumiem, netēloju no sevis tētuku, bet pielaizīties pie viņas ar dāvanām arī nemēģināju- centos saglabāt draudzīgu neitralitāti. Pēc pāris mēnešiem viņas nepatika pret mani sāka mazināties, pameita pati sāka ar mani runāt, stāstīt par savām darīšanām, prasīt padomus- kopumā, attiecības it kā uzlabojās. It kā. Kamēr viņa vienā jaukā dienā neizstāstīja mammai, un vēl sievasmātei, ka es viņu situ. Un ne tikai situ, bet lieku izģērbties un ieņemt visādas tur pozas. Un zilumus parādīja, es pats redzēju, iespaidīgi tādi zilumi.. Neviens, pats par sevi saprotams, netic, ka deviņgadīgs eņģelītis, izcilniece un kārtīga meitenīte, varēja pati sev sataisīt tos zilumus, lai apmelotu patēvu. Un par izģērbšanos viņa ''nekā nevarēja pati izdomāt''. Tas ir pie tā, ka eņģelītim pieeja internetam ir praktiski cauru diennakti. Man draud ne tikai šķiršanās, bet arī cietums...
5. Esmu sieviete, pie garuma 1.68 sveru 98 kg. Maksimālais svars bija 103. Agrāk es nodarbojos ar sporta tūrismu, alpīnismu, dejoju hip-hopu, peldēju. Tagad nodarbojos ar dejām(ragga dancehall), peldos baseinā, skrienu distances, nodarbojos un velotrenažiera, eju uz tonusa galdiem(tas nemaz nav ''guli un tievē'', tie ir tādi iespaidīgi trenažieri), tinos plēvē un eju pirtī, smērējos ar notievēšanas krēmiem, ierobežoju savu uzturu. UN NETIEVĒJU. Netaisos šo visu pamest, es meklēju visādus ceļus, krāju naudu endokrinologam, dietologam un fitnesa trenerim, ja pašai sanāca nomest tikai 5 kg. Bet man vienkārši gribas nošauties. Es IENĪSTU cilvēkus. Sociālajos tīklos, pastāvīgi, reizi 3-5 dienās obligāti, nepazīstamas meitenes mani apvaino, domā, ka es nenotievēšu, teica, ka izskatos kā mamma savam vīram (man ir 21), ka esmu resna, utt. Izliek manus foto ar apvainojošiem komentāriem. Puiši skaļi saka viens otram:''Paskaties, cik viņa ir resna!!!" Pensionāre sabiedriskajā transportā:''Nu gan pakaļa! Tu ko, galīgi traka esi?'' Jūs taču nezinat, ko es daru, lai izmainītu sevi, un kāpēc es esmu tāda! Ko jums visiem no manis vajag?
6. No 12 gadu vecuma dzīvoju bērnunamā. Manas mammas nāves dienā man teica, ka viņu notrieca mašīna un no viņas palika tikai slapja vieta. Es domāju, ka nekas trakāks manā dzīvē vairāk nenotiks. Tēva nav, radinieku, kuri varētu mani pieņemt, arī nav. Dabiski, ka ienīdu dzīvi bērnunamā, protams, ka bija arī tuvi draugi, atbalsts, utt. Neskatoties uz visām grūtībām, dabūju izglītību, apprecējos un laidu pasaulē 2 bērnus, dzīvoju, cepuri kuldama, kamēr vienreiz...NESATIKU SAVU MĀTI TIRDZNIECĪBAS CENTRĀ! Es vienkārši zaudēju valodu no šoka, tā tiešām bija viņa. Bet ziniet, kas ir pats ''brīnišķīgākais'': es raudāju pie viņas aizvērtā, TUKŠĀ zārka, gāju katru svētdienu uz kapiem 15 gadu garumā, bet šī, piedodiet, maita, izrādās, apglabāja sevi, tāpēc ka viņas bagātais mīļotais teica- vai nu es, vai nu tava meita. Kā jūs domājat, ko viņa izvēlējās? Un visa šī izrāde bija tikai priekš manis. Baisi paliek no tā. Tagad viņa man zvana un grib kontaktēties ar ''mīļo'' meitu. Tālāk, es domāju, jūs zinat, ko darīt...
