Vēl desmit gadus atpakaļ ideja par Krievijas impērijas atjaunošanu skaitījās zinātniskā fantastika un runāt par to bija nedaudz nepieklājīgi, tāpat kā par sniega cilvēku vai mūžīgo dzinēju... Ja par to tika izdotas grāmatas, tad inteliģences vairākums novērsās no šī fakta kā no pleķa uz kaklasaites, pieklājīgi to neievērojot. Tā nu tālajā 2006.gadā tika izdots Mihaila Jurjeva daiļdarbs "Trešā impērija. Krievija, kurai jābūt.", un palika pieklājīgi nepamanīts. Nu, jāsaka, kurš nepamanīja, kurš pamanīja un lika aiz auss. Ieskatīsimies grāmatā.
Kas var liegt Krievijai sapņot?115
688
10
Darbība notiek 2054.gadā, un Krievija ir atguvusi vairākumu teritoriju tās pierobežā. Interesanti, ka tas viss esot sācies ar proeiropeisku revolūciju Ukrainā, Ukrainas dienvidos un austrumos dzīvojušie ar to neesot gribējuši samierināties un sadumpojušies pret Eiropas ielikteņiem. Ukrainas fašistiskā valdība nežēlīgi esot apspiedusi šo sacelšanos un nabadziņiem neesot nekas cits atlicis kā vien lūgt dižo Krieviju palīgā. Krievijas cēlais valdnieks Vladimirs otrais visžēlīgi piekritis palīdzēt nabaga apspiestajiem ukraiņiem un pievienojis Krievijai sākumā Krimu, bet pēc tam arī austrumu un dienvidu apgabalus. Scenāriju atpazīstat? Atļaušos atgādināt, ka grāmata tika izdota 2006.gadā. Tad cēlais valdnieks Vladimirs apžēlojies arī par Baltkrieviju, Dienvidosetiju, Kazahstānu vēl vairākām pierobežas valstīm un pasludinājis Krievijas Savienību, kur iekļāvis visas šīs valstis. Tas izraisījis konfliktu ar NATO, taču Krievija uzvarējusi, izvairījusies no kodoluzbrukuma un nomētājusi ar atombumbām nīsto Ameriku, okupējusi Eiropu un tagad domā, ko darīt ar Baltijas valstīm.
Tā vien šķiet, ka pret Baltijas valstīm Krievijai ir vislielākais naids. Pat Amerikas nomētāšana ar atombumbām tik ļoti nesaista krievu fantāziju, kā iespēja pašrocīgi izrēķināties ar baltiešiem. Tātad Krievija pieņem lēmumu - Baltija jāiznīcina fiziski. Visi latvieši, lietuvieši un igauņi jānogalina, vietas jāpārdēvē un atmiņas par kādreiz eksistējušām Baltijas valstīm jāizdzēš no vēstures. Jāsoda arī Baltijas valstīs dzīvojošie krievi par to, ka varējuši paciest tādus pazemojumus. Līdz ar to viņi esot pazemojuši arī dižo Krieviju - māti.
To varētu nosaukt par slimiem murgiem, taču uz grāmatas vāka ir Vladimira Putina iemīļotā žurnālista Aleksandra Dugina anotācija: "Šādas Krievijas dēļ gribētos nogalināt un mirt.". Nez, cik vēl krievu ir gatavi nogalināt un mirt šādas Krievijas dēļ? Pie tam interesanti, ka scenārijs, kas grāmatā norisinās ap 2019.- 2025.gadu, realitātē sāk piepildīties jau krietni ātrāk. Vai Krievijai trūkst pacietības pagaidīt? Vai jau jūt svešu asiņu garšu mutē?
Daži teiks: c'mon, Krievija jau nav pakustinājusi ne pirkstiņa, lai anektētu Ukrainas teritorijas, tie jau paši ukraiņi, Krievija taču nav ievedusi savu karaspēku, tur notiek pilsoņu karš... Atļausiet pasmaidīt, separātistiem izdodas rekvizēt no Ukrainas milicijas tankodūres un artilērijas ieročus? Kuras valsts iekšējās struktūrās ir tādi ieroči? Kādā veidā var saņemt gūstā lidmašīnu iznīcinātāju? Kurā kioskā var nopirkt jaunākās ieroču izstrādes, ar ko jau pašā sākumā bija bruņojušies separātisti? Lai man nestāsta, ka pāri neaizvērtai robežai nenāk ieroči, kaujinieki un nauda - cauri Luganskai vēl līdz pēdējam brīdim.
Jā, pieminētajā grāmatā Baltija bija atstāta uz beigām, kā garšīgs deserts, lai latviešu, igauņu un lietuviešu fiziska iznīcināšana vēl ilgi atstātu spēcīgu pēcgaršu pēc Krievijas asiņainajām dzīrēm. Izskatās, ka nav krievam lielāka sapņa kā pašrocīgi uzdurt uz šautenes durkļa pāris latviešu vai igauņu. Ak, cik ļoti mēs viņus esam sāpinājuši un pazemojuši. Ar to, ka elpojam.
