Mūsdienās arvienvairāk ārsti uzmet kaut kādiem random tīņiem tādu kaiti, kā veģetatīvā distonija. A kas tas ir?
“Man jau 30 gadi un savu mūžu dzirdēta nav, bet teju katram piektajam tādu konstatē? Kaut kas jaunajai paaudzei saplīsis smadzenēs vai žagarus pa maz dabūja, a vo manā laikā...” , nē. Dažiem jāsaprot to, ka mēs dzīvojam dažādās pasaulēs, un tā ir reāla kaite, tāpat kā izdegšana. Tas informācijas apjoms, sociālie tīkli un patreizējais tīņu dzīvesveids, uzmet tādu slodzi pa nervu sistēmu, ka viņa sāk spontāni saasināti uz visu reaģēt, pat neko nedarot.
Lai arī cilvēks ir fiziski vesels, nervi var izdomāt visādas mutkas un reaģēt ļoti saasināti uz dajebko, pat neko. Iedomāsimies scenāriju, normāls fujaks aiziet uz kačalku un tad močī savus rekordus divas stundas no vietas. Viss ķermenis adrenalīnā un tonusā. Un tagad kaut kādu 16 gadnieku, kas sēž klasē un pēkšņi izjūt to pašu, ko tas kačoks. Kuram no abiem sāktos nervu sabrukums? Protams, ka sīcim, jo tas jau neko nav darījis, bet jūtas, ka bezmazvai nobeigsies tūlīt. Un tas ir diezgan reāli, simptoms un viena no tā izpausmēm ir spontānas nāves bailes, pavadītas ar adrenalīna uzplūdumu un sirdsklauves.
Ar šo es palūgšu, lūdzu, uzvedieties ar cieņu, kad kāds sāk runāt par šo parādību. Tā ir reāla kaite un no tās ir grūti tikt vaļā, jo vajag nostabilizēt nervu sistēmu. Prost ne...at mozgu, ja kāds random tīnis saka, ka viņam panikas nāk.